#LV99plus: Talsos konstatēti pirmie saslimšanas gadījumi ar spāņu gripu

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autore ir viens no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāta, bet nekādā gadījumā ne "feika". Šī varone mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Marija Bērza

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas hronoloģiski stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti.

Marija Bērza (dzimusi Tišlere) 29 gadi (dzimusi 1888. gada 1. decembrī) – Kuldīgas vācbaltu amatnieka meita, kura īsi pirms kara apprecēja turīga latviešu saimnieka vecāko dēlu Ansi Bērzu. Sākoties karam vīru iesauca armijā. Viņš piedalījās Prūsijas ofensīvā un pēc Tannenbergas kaujas kļuva par karagūstekni. Vīra ģimene pēc Kurzemes okupācijas sākuma devās bēgļu gaitās un vīra brālis Kārlis pieteicās strēlniekos. Marija pati nedevās bēgļu gaitās un kopā ar savu mazo meitiņu Annu (dzimusi 1912. gadā) palika pie saviem vecākiem Kuldīgā. Marijas rūpju centrā ir viņas vīrs, kuram viņa regulāri sūta vēstules, pārtikas paciņas un cita veida palīdzību. Paralēli Marija sarakstās arī ar savu māsu Vilhelmīni, kura dzīvo Liepājā. Tāpat ar Mariju cenšas sazināties vīra vecāki, kuri grib uzzināt kaut ko vairāk par savu dēlu. Marija aplūkotajā periodā pamatā uzturas Kuldīgā, periodiski dodas apciemot māsu Liepājā.

Par diskusiju platformu šiem notikumiem un tā laika dzīvesstilam piedāvājam mūsu "Facebook" grupu "Dzīvā vēsture",bet Marijai ir arī savs "Facebook" profils. 

Ar vien biežāk dzirdami šausmu stāsti par spāniešu slimību. Nesen bija ziņas par pirmajiem sasirgušajiem cilvēkiem Vācijā. Bet tagad jau stāsta, ka tepat, Talsos, ir vairāki ar spāniešu slimību saslimušie. Pirmie slimnieki esot bijuši krievu karagūstekņi, bet slimība ātri izplatījušies ārpus karagūstekņu nometnes robežām. Ja nu pie mums atkārtojas tās pašas šausmu lietas, kas notika Spānijā?

Mans tēvs, cītīgs preses lasītājs, gan iesaka īpaši neraizēties. Viņš esot vācu avīzēs izlasījis, ka slimība patiesībā nemaz nav tik nopietna un ka no tās ir viegli izvairīties. Vajagot tik regulāri mazgāt rokas un jāuzmanās, lai kāds neapšķauda. Tā ari esot visa gudrība. Un, ja sanākot saslimt, tad pietiekot vien pāris dienas pagulēt mierīgi gultā. Pēc četrām dienām slimība būšot jau galā.

Man radās jautājums. Ja jau tik viegli ir no slimības tikt vaļā, tad kāpēc Spānijā nomira tik daudz cilvēku? Tēvs atkal mierināja, sakot, ka, pirmkārt, ziņas no Spānijas noteikti ir pārspīlētas. Otrkārt, varētu būt, ka pie vainas ir atšķirīgi klimata apstākļi. Un, treškārt, gan pie mums, gan Vācijā pavisam noteikti esot labāki ārsti nekā Spānijā. Tāpēc mums nevajadzētu īpaši lauzīt galvu par savādo slimību.

*1918. gada 10. jūlija ieraksts dienasgrāmatā.

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti