Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Krītot vācu slogam, darba ļaudis bauda brīvības. Viena no brīvībām, kas zem vācu okupācijas bija liegta, ir brīvība streikot. Tagad ikviens sevi cienošs strādnieks dodas streikot. Gandrīz visās daudzmaz nozīmīgajās vēl strādājošajās fabrikās darbs vismaz uz kādu brīdi ir apstājies, pateicoties proletariāta cīņai. Tāpat streiko arī dzelzceļnieki, un uz lielākajām dzelzceļa līnijām satiksmes pilnīga apstāšanās nav retums.
Strādnieku cīņa ir taisna – viņi prasa cilvēcīgas algas un samērīgu darba dienas ilgumu. Un fabrikanti, baidoties no revolucionārās šķiras, piekāpjas. Bet piekāpšanās var nebūt ilga. Gan latviešu, gan vācu pilsoņu runas vīri cītīgi uzstājas pret streikotājiem savās avīzēs, no Rīgas domes un Tautas padomes tribīnēm. Valdība pagaidām ir atturīga, bet, zinot tās pilsonisko sastāvu, nav pieņēmusi asākus lēmumus vien aiz bailēm galīgi zaudēt sociāldemokrātu un labējo eseru atbalstu.
Slēptas represijas pret streiku rīkotājiem gan notiek. Piemēram, policija ielauzās kādā ebreju sociālistu partijas "Bunds" sanāksmē. Iegansts - streiku organizēšana. Par policijas uzmācību sūdzas arī vairāki eseri un sociāldemokrāti. Šādi turpinot, valdība riskē pazaudēt ne tikai labējo eseru un sociāldemokrātu partejisko atbalstu, bet arī strādnieku kā šķiras kopumu. Un tādā gadījumā nebūs jābrīnās, ja strādniecībā iesakņosies lielinieciskums.
*1918. gada 29. novembra ieraksts dienasgrāmatā.
