Sadaļas Sadaļas

#LV99plus: Slaktiņš Ventspilī šokē Latvijā dzīvojošos vāciešus

Šī publikācija ir daļa no LSM.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autore ir viens no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāta, bet nekādā gadījumā ne "feika". Šī varone mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Marija Bērza

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas hronoloģiski stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti.

Marija Bērza (dzimusi Tišlere) 29 gadi (dzimusi 1888. gada 1. decembrī) – Kuldīgas vācbaltu amatnieka meita, kura īsi pirms kara apprecēja turīga latviešu saimnieka vecāko dēlu Ansi Bērzu. Sākoties karam vīru iesauca armijā. Viņš piedalījās Prūsijas ofensīvā un pēc Tannenbergas kaujas kļuva par karagūstekni. Vīra ģimene pēc Kurzemes okupācijas sākuma devās bēgļu gaitās un vīra brālis Kārlis pieteicās strēlniekos. Marija pati nedevās bēgļu gaitās un kopā ar savu mazo meitiņu Annu (dzimusi 1912. gadā) palika pie saviem vecākiem Kuldīgā. Marijas rūpju centrā ir viņas vīrs, kuram viņa regulāri sūta vēstules, pārtikas paciņas un cita veida palīdzību. Paralēli Marija sarakstās arī ar savu māsu Vilhelmīni, kura dzīvo Liepājā. Tāpat ar Mariju cenšas sazināties vīra vecāki, kuri grib uzzināt kaut ko vairāk par savu dēlu. Marija aplūkotajā periodā pamatā uzturas Kuldīgā, periodiski dodas apciemot māsu Liepājā.

Par diskusiju platformu šiem notikumiem un tā laika dzīvesstilam piedāvājam mūsu "Facebook" grupu "Dzīvā vēsture",bet Marijai ir arī savs "Facebook" profils. 

Stāsti par lielinieku nežēlību nostiprina baltiešu vīru gribu karot. Kaut, ja nepieciešams, līdz pēdējam vīram. Vai ik dienas, ik uz viena vācieša lūpām ir stāsti par notikumiem Ventspilī. Pirms mēneša, Ventspilij krītot lielinieku rokās, lielinieku gūsta krita teju simts dzelzs divīzijas karavīru. Pretēji jebkādiem kara noteikumiem, visus simts gūstekņus lielinieki nobendēja sadzītajā gūsta vietā. Nākamajās dienās, vēl desmitiem cilvēku, pārsvarā vācieši un ebreji, tika pasludināti par šķiras ienaidniekiem un tuvējos mežos noslepkavoti. Un līdzīgi stāsti nāk no gandrīz ik katras Kurzemes pilsētas kas kritusi lielinieku rokas.

Kā solās drosmīgie landesvēra karavīri, lieliniekiem par savu zvērību būs jāatbild. Atriebība būs ātra un taisna. Goldinga jau ir atbrīvota. Un kā stāsta, tad neviens lielinieks nav ticis žēlots. Lai gan vardarbība man šķiet nepanesama, lieta ir taisna. Šajās dienās landesvēra karavīri jau tuvojas Ventspilij. Un ik viena landesvērsita un Dzelsdivīzijas karavīra prātā ir skaidrs – tiesa būs barga, bet taisna.

*1919. gada 24. februāra ieraksts dienasgrāmatā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt