Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Šodien pie ‘’Dzelzs zemessarga’’ pulcējās skolēnu pūļi. Pasākuma ietvaros jaunieši varēja iegādāties lētākas naglas par 40 feniņiem un paši tās iedzīt. Pasākums bija paredzēts kā īpaši patriotisks žests par godu varoņiem frontē. Tāpēc bija svarīgi saorganizēt pēc iespējas vairāk skolēnu, tostarp arī latviešus. Arī vairāki mani skolēni piedalījās, tāpēc man nācās pavadīt dienu, vērojot procesiju.
Par spīti patriotiskajām runām, gaismā virmoja neziņa. Izskanēja vairāki solījumi uzvarēt karu. Bet vai karš ir uzvarams, ja pat Vācija valdība sāk runāt par mieru?
Kad pēdējie mani skolēni bija izveikuši savu pienākumu, devos prom, nesagaidījis noslēgumu. Izmantoju iespēju iegriezties Vērmanes dārzā, kur notika lielā sakņu un augļu izstāde. Tā bija daudz interesantāka par samāksloto izrādi pie ‘’Dzelzs zemessarga’’. Pārtikas trūkums, šķiet, vēl vairāk ir vairojis interesi. Ja pirms kara liels ķirbis šķistu vien kuriozs, tad tagad, ieraugot tādu dārgumu, acis patiesi iemirdzas. Cik gan daudzos veidos varētu pagatavot šīs izstādes rekordistu – 83 mārciņas smagu ķirbi? Vai arī puspēdu gari burkāni? Cik gan iekārojama tagad šķiet šī pārmērība.
*1918. gada 6. oktobra ieraksts dienasgrāmatā.