Andrejs Kalniņš
Autors ir viens no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.
Saziņas medijs projektā #LV99plus - ieraksti dienasgrāmatā.
Andrejam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Šo dienu biju gaidījis ar nepacietību jau kopš brīža, kad Skals parādīja savus dārgumus. Mūsu konspirācija bija labi izplānota. Visam vajadzēja ritēt kā pa diedziņu. Visi sanācām līdz ar krēslas iestāšanos pils parkā. Mums vajadzēja būt četriem – man, Bitei, Skalam un mazajam Jānim. Nelielai vienībai, kas klusi izpilda savu kaujas uzdevumu un paspēj laikā uz svētku vakariņām mājās.
Bet, protams, vienmēr kaut kas noiet greizi. Skals, izrādās, pats nemaz nebija tik labs noslēpuma turētājs. Viņš jau sen gribēja iegūt divu dauzoņu – Cīruļu Jēkaba un ’Puikas’ – labvēlību. Šie ir personāži, ar kuriem cienījami vecāki savām atvasēm draudzību veidot stingri aizliedz. Lai gan tikai gadu vecāki, viņi jau vairākus gadus visiem ir zināmi kā lieli kaušļi un nekārtību cēlāji. Īsi pirms revolūcijām viņi pat nonāca apcietinājumā. Bet tagad, nākot pie varas padomēm, viņi ir ieguvuši labu pazīšanos pie karavīriem un bīda dažādas nepatīkamas šeftes.
Kad es ieraudzīju viņus abus nākam, pār mani noskrēja skudriņas. Bet, kad viņi draudzīgi apsveicinājās ar Skalu, satraukumu nomainīja dusmas. Ko viņi šeit meklē? Tam vajadzēja būt mūsu kopīgam draugu pasākumam. Bet Skals bija piesaistījis šos divus, šos bandītus. Šajā brīdī man vajadzēja iet prom. To man teica prāts, bet negribējās arī parādīt, ka esmu bailīgs. Tā nu savā muļķībā paliku.
Par sprādziena vietu bijām izvēlējušies ieloku pie Gaujas, kur tuvumā nebija nedz māju, nedz ceļu. Klusa, konspiratīva vieta. Bet, jau virzoties uz turieni, Puikas un Jēkaba bravūra un skaļās balsis pievērsa mums visu uzmanību. Runāja tikai viņi abi, Skalam tik ik pa laikam piekrītot. Viņi lielījās, kā šāvuši ar ložberi, kā ieguvuši krievu karavīrus par draugiem un kā stingrāks vārds ļauj revolūcijas vārdā atsavināt no buržuāziskajiem zemniekiem visu, ko sirds kāro. Mēs pārējie palikām klusi.
Mums bija skaidrs plāns – Skals uzņemsies detonācijas procesu, kamēr mēs pārējie būsim atkāpušies aiz sprādziena vietā noskatīta pakalna. Viss nevainojami izplānots un drošs. Bet tagad uz detonatoru godu uzstāja abi nevēlamie kompanjoni. Katrs no viņiem detonēšot vietu granātu.
Tāpat, uzzinājuši par mūsu plāno slēpties aiz pakalna, viņi paziņoja, ka tā esot pilnīga mīkstsirdība. Mums esot visiem jāstāv kopā vienā rindā kā īstiem vīriem, lai labāk redzētu sprādzienu. Bite izteica protestu, bet par to dabūja kārtīgu dunku un lamas. Tomēr, neskatoties uz viņu iebildēm, mēs abi nepiekritām šādam riskam un devāmies augšā uz pakalna.
Skals ar mazo Jāni gribēja šiem abiem izpatikt un palika lejā. Tā bija viņu liktenīgā kļūda. Puika paķēra granātu atvēzējās un meta. Kā jau tas bija gaidīts, sprādziena iespaids skāra visus lejā palikušos un pēc pāris sekundēm atskanēja sāpju pilns kliedziens. Ja Puika, Jēkabs un Skals bija tikuši cauri ar pārbīli, tad mazais Jānis bija kļuvis par vieglprātības upuri. Šrapnelis bija ķēris viņa kāju un no tās gāzās asinis.
Ieraugot notikušo, Puika un Jēkabs ņēma kājas pār pleciem. Palikām mēs vien četri ar savu ievainoto biedru. Bite deva savu šalli, kuru sējām ap Jāņa kāju un nesām viņu atpakaļ uz pilsētu. Bet kur lai liekas ar ievainoto biedru? Jānis starp sāpēm vaidēja, ka tēvs nekādā gadījumā nedrīkst viņu šādu redzēt. Un šādā laikā, kur atrast ārstu. Visiem prātā jau Jaunā gada svinības.
Tad Skals paziņoja, ka viņam ir risinājums. Viņš zinot, kur apmeties kāds no strēlnieku sanitāriem. Esot kārtīgs strēlnieks, saārstēšot Jāni kā likts. Negribēju vairs Skalam uzticēties, bet kas gan cits atliek. Gājām caur tumsas klāto pilsētu, garāmgājējiem skatoties uz mums ar dziļām aizdomām. Cerams, ka pazīstamie mūs neatpazina.
Nonācām pie kādas koka mājas, kur pēc Skala vārdiem ir apmeties šis strēlnieks. Viņš pats devās pie durvīm un lika mums gaidīt ielas otrā pusē. Pēc kāda brīža viņš iznāca ārā un teica, lai vedam Jāni pie durvīm. Tur mūs sagaidīja manāmi iedzēris vīrietis nevīžīgi uzvilktā formā. Skals teica, lai nododam Jāni viņam un zūdam ātri prom. Sāku minstināties, uz ko dabūju dzērāja pārmetumu: ‘’Ātrāk knauķi, man te nav paredzēts jums visu nakti ņemties’’. Bite arī mani skubināja. Kad Jāņa atbalstīšanu pārņēma Skals, viņš teica, lai ejam mājās. Nav mums te ko redzēt.
Abi ar Biti klusi izklīdām pa mājām. Kad ienācu mājās un māte mani ieraudzīja, viņa gandrīz paģība. Izrādās man visas drēbes bija noklātas ar Jāņa asinīm. Arī tēvs sākumā bija izbijies. Bet, kad viņš atskārta, ka man nekas nekaiš, bažas un rūpes nomainīja dusmas. Dabūju gan kārtīgu kāvienu, gan lamas un jautājumus, kas noticies. Par manu klusēšanu sods kļuva vēl smagāks. Tagad jaunu gadu sagaidu savā tumšā istabā viens, bez vakariņām un uztraukumā par savu draugu.
*1918. gada 13. janvāra ieraksts dienasgrāmatā.
