Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Patiešām neapskaužamas izvēles priekšā ir nonākuši Rīgā palikušie krievu ierēdņi. Vācieši uz viņiem turpina skatīties ar dziļām aizdomām. Darbu atrast ir grūti, un iztikas arī pavisam maz. Problēmas sagādā arī valoda. Praktiski viss, kas bija krievu valodā, no Rīgas ir izvākts. Tāpat ar oficiālām iestādēm - ja nemāki vācu vai latviešu valodu, neko panākt nevar.
Gluži badā nomirt šiem cilvēkiem vācieši ar nevarēja ļaut, iedeva pašu pārtikas minimumu. Tā nu viņi te vilka savu laiku līdz pat šim brīdim. Tagad vācieši ir panākuši vienošanos ar boļševikiem – visiem Krievijas impērijas ierēdņiem ir iespēja atgriezties. Aizvakar no Rīgas uz Iekškrieviju izbrauca divi vilcieni, šodien vēl viens.
Bet atgriezties kur? Vācu prese stāsta, ka Krievijā situācija ir dramatiska un pilsētu ielās valda bandīti. Tam gluži negribas ticēt, bet sava daļa patiesības tur noteikti ir.
Runāju ar vienu no aizbraucējiem. Viņš plāno doties uz Maskavu, dzimto pilsētu, kur viņu gaidot ģimenes locekļi. Jā, cik viņš zinot, situācija neesot patīkama, bet jebkurā gadījumā tas būšot labāk, nekā dzīvot Rīgā pusbadā.
Aizdomājos. Cik ļoti man ir paveicies, ka man nav jāizdara šāda izvēle. Manas mājas ir Mītavā un, lai gan iztiku par pārticību ir grūti runāt, savā pieticībā mums ar Emīliju visa pietiek. Ceru, ka izbraucējiem izdosies sekmīgi atgriezties mājās un Krievijā jau drīz atjaunosies saprātīga kārtība.
*1918. gada 25. aprīļa ieraksts dienasgrāmatā.
