Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Vakar atkal sanāca apmeklēt latviešu pilsoņu kultūras pasākumu. Šoreiz tas bija kāda akadēmiski izglītota latvieša dr. Miķeļa Valtera priekšlasījums par mākslu Rīgas Latviešu biedrības namā. Pašu priekšlasījumu gan nomāca ziņas no Jelgavas. Valdīja liela neizpratne par vietējo vāciešu lēmumu atjaunot Kurzemes hercogisti.
Visi jau bija dzirdējuši par šiem plāniem, bet nevienam nav skaidras atbildes, kā reaģēt. Pēc priekšlasījuma apmeklētāji nevis pievērsās dr. Valtera stāstītajam, bet gan sāka karsti diskutēt par to, kādai vajadzētu būt latviešu nostājai. Daļa uzskatīja, ka ir jāpauž skaļš protests, citi, ka ar vāciešiem jāsadarbojas. Bet vēl daži, ka jādara viltīgi – oficiāli neko paust nevajag, tā vietā jārunā ar oberostu.
Man jau arī šķiet, ka vietējie vācieši, uzvaras apskurbuši, ļaujas pilnīgam farsam. Tagad pa galvu pa kaklu metas Kurzemes hercogisti atjaunot. Un cer vēl, ka pats Vācijas ķeizars kļūs viņiem par valdnieku. Nav nemazākās pārliecības, ka pats ķeizars vispār tādu hercogisti vēlas, kur nu vēl tai par hercogu kļūt. Arī cik zinu, oberosta ierēdņi un militārā pārvalde nav sajūsmā par šo soli, nemaz nerunājot par latviešiem, kas veido lielāko daļu šīs zemes iedzīvotāju. Panākumu tur nebūs.
*1918. gada 9. marta ieraksts dienasgrāmatā.
