Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Svētdien un pirmdien Centrālās Palīdzības komiteja Rīgā ar lielu vērienu organizēja ziedojumu vākšanu trūkumcietējiem. Man akcija likās ļoti jauka, un pats noziedoju 5 rubļus.
Tagad ir apkopoti visi ziedojumi, un rezultāti ir izraisījuši nelielu viļņošanos latviešu pilsoniskajās aprindās. Kopumā latviešu trūkumcietēju vajadzībām ir saziedoti 18 000 rubļu, un sākotnēji vismaz man šķistu, ka viss ir kārtībā. Tomēr daļā latviešu pilsoniskās sabiedrības vadošo personu, kuras bija iesaistītas pasākuma organizācijā, uzskata savādāk. Problēmas sakne ir līdzīgi organizēta Rīgas vāciešu labdarības akcija vācu tautības trūkumcietējiem. Tajā vācieši savāca 100 000 rubļu.
Pēc kritiķu domām, latvieši uz vāciešu fona ir saziedojuši smieklīgi maz. Nederot attaisnojumi, ka latvieši esot trūcīgāki vai jeb kā citādi sliktāk situēti par vāciešiem. Tie esot muļķīgi aizbildinājumi. Latviešu pilsonība pēdējo desmitgažu laikā esot izaugusi gana liela un spēcīga, un latvieši Rīgā jau sen esot daudz vairāk kā vācieši. Ziedojumu trūkums esot vienkārši skopums.
Kad gribot sabiedrībā zīmēties, tad visi gatavi bļaut, ka latvieši esot tikpat labi kā vācieši. Bet, kad esot jāparāda kultūras tautas cienīga uzvedība, tad gan izvilkt pāris rubļus vairāk no maciņa esot žēl.
Ar šādiem argumentiem ziedojumu vākšanas akcijas organizētāji kaunina savus līdzpilsoņus. Vienā no sarunām trāpījos arī es klāt, kurā kauninātājs savam paziņam norādīja uz mani kā krievu, kuram nebija žēl ziedot labdarībai. Man bija ļoti neērti nonākt šādā situācijā, un es nosarku.
*1918. gada 1. jūnija ieraksts dienasgrāmatā.