#LV99plus: Rīgas ielās ubago no Vācijas pārnākušie karagūstekņi

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autors ir viens no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāts, bet nekādā gadījumā ne "feiks". Šis varonis mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Antonija Priede

Autors ir viens no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.

Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.

Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.

Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture". 

Pēc moku un neziņas pilniem gadiem karagūstekņi pamazām atgriežas mājās no Vācijas. Aizvadījuši savus skaistākos jaunības gadus gūstā, bijušie kareivji cerēja beidzot atgriezties zaudētajā dzīvē. Beidzot būt dzimtenē – tam vajadzēja būt prieka pilnam notikumam.

Bet diemžēl bieži mājās pārnākušo likteņi ir traģiski. Dzimtās mājas nodegušas, radinieki miruši vai bēgļu gaitās, bet pats karavīrs bez pajumtes un iztikas. Noskranduši, slimību un bada sagrauztām sejām, viņi klīst pa Rīgas ielām, lūgdami garāmgājējiem atlicināt kaut nieku – maizes šķēli vai kapeiku. Esmu pat redzējusi kā bijušie karavīri pārskata atkritumu urnas un priecājas par atrastām ābolu serdēm. Ar ko varu, to padalos, bet mani necilie palīdzības žesti ir vien piliens jūrā.

Runājot ar viņiem kļūst skaidrs, cik dziļa ir viņu vilšanās. Vēl 1915. gadā godināti kā diži varoņi, tagad viņi ir nevienam nevajadzīgi. Vien tik cik kāds skribents uzmet žēlīgu rindu par karagūstekņu grūto stāvokli avīzēs. Un kur neapmierinātība, tur vieta politiskiem asumiem. Daudzi no viņiem it nemaz neslēpj, ka ar nepacietību gaida nākam lieliniekus. Atnākšot latviešu strēlnieki un sapratīšot karagūstekņu smago likteni.

*1918. gada 7. decembra ieraksts dienasgrāmatā.

 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti