#LV99plus: Rīgas dzelzceļa valde turpmāk pieņems darbā arī sievietes

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autors ir viens no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāts, bet nekādā gadījumā ne "feiks". Šis varonis mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Antonija Priede

Autors ir viens no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.

Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.

Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.

Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture". 

Pēdējo mēnešu laikā Rīgu ir pametuši tik daudz cilvēku, ka ielas šķiet pilnīgi tukšas. Lielākā daļa ir vienkārši strādnieki, kuriem līdz šim nebija iespējams atrast darbu.

Tomēr tagad parādas iestādes, kurām ir izmisīgi nepieciešamas darba rokas. Daudzi Rīgas dzelzceļa valdes darbinieki izmantoja iespēju, kuru radīja attiecību nokārtošana starp boļševikiem un vāciešiem, lai aizbrauktu labāka darba meklējumus uz Iekškrieviju. Dzelzceļnieki cer, ka strādājot uz krievu dzelzceļiem, viņi varēs nodrošināt sev labāku iztiku nekā vācu kara ekonomikas nomocītajā Rīgā.

Tikmēr dzelzceļa valde ir nonākusi tik tālu savā vajadzībā pēc darba rokām uz dzelzceļiem, ka tagad darbam var pieteikties arī sievietes. Sieviešu pieņemšana darbā par strādniecēm dzelzceļa valdē ir kaut kas patiesi agrāk neierasts un neiedomājams. Vismaz vienā jomā karš ir nesis savu labumu – darba roku trūkums paplašina sieviešu pilnvērtīgu iesaisti saimnieciskajā dzīvē.

*1918. gada 13. jūnija ieraksts dienasgrāmatā.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti