Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Beidzot latviešu prese ir izrāvusies no buržuāziskās vienveidības. No šodienas Rīgā atkal iznāk sociālistiskas ievirzes laikraksti. Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija savu avīzi ir nodēvējuši par ‘’Sociāldemokrātu’’, bet Sociālrevolucionārās partijas oficiozo izdevumu sauc ‘’Uz priekšu!’’.
Lai iegūtu kārotos izdevumus, apstaigāju abu partiju kantorus. Vispirms devos uz sociāldemokrātu kantori Elizabetes ielā 16 un par 10 kapeikām iegādājos pirmo "Sociāldemokrāta" numuru. Pēcāk virzījos uz Peitavas ielu pie eseriem.
Iegrimusi domās, uz Marijas ielas piedzīvoju nepatīkamu atgadījumu. Vakarnakt pār Rīgu krita slapjš sniegs, kas šorīt bija uzsalis. Agrāk apledojušās vietas rūpīgi ar smiltīm nokaisīja sētnieki, problēmai paliekot nemanāmai. Bet tagad Rīgā nedz ir pietiekams sētnieku skaits, nedz pašas smiltis. Transports jau tāpat ir greznība, un neviens nav aizdomājies saorganizēt ormaņus smilšu ievešanai pilsētā.
Ļoti sāpīgi sasitu savu labo sānu, turpmākajiem soļiem veltot lielu uzmanību. Mērojot ceļu līdz eseru darba telpām, ievēroju, ka ne mani vienīgo sāpīgi skar šī problēma. Ik pa brīdim kāds apkārt sāpīgi nokrita. Cerams, bez nopietnākām traumām. Nodevusi otras 10 kapeikas eseriem, devos mudīgi uz mājām. Šodien Rīgā uz ielas labāk nerādīties.
*1918. gada 21. novembra ieraksts dienasgrāmatā.
