Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Trūkums vismaz dažās jomās izsauc zināmu progresu. Pirms kara pat samērā pārtikušas ģimenes atturējās ievilkt elektrisko apgaismojumu savos mājokļos. Ierastās petrolejas lampas bija lēts gaismas avots, un elektrības ievilkšana saistījās ar papildus izmaksām un piepūli.
Lai gan ar katru kara gadu ar dažādu preču pieejamību kļuva ar vien grūtāk, petroleja turpināja būt pieejama. Tagad, ar vāciešu atnākšanu, dažādu preču deficits ir kļuvis daudz uzskatāmāks. Vācieši ir pilnībā izolēti no pasaules tirdzniecības. Protams, trūkst arī petroleja.
Kamēr vakari ir gari, apgaismojums mājās nav svarīgākā problēma, bet ar rudeni viss mainīsies. Tāpēc Rīgas domes kungi ir izlēmuši paplašināt elektrisko apgaismojumu mājokļos. Rīgas Elektrības iestāde sola izdalīt tās noliktavās esošās apgaismošanas iekārtas un vadus elektrības ievilkšanai.
Izklausās jau labi, bet pilsētas palīdzība tālāk par tehnisko līdzekļu aizdošanu neiet. Par pieslēgšanu pilsētas elektrības tīklam iedzīvotājiem būs jāmaksā pašiem, tāpat ik mēnesi būs jāiemaksā fiksēta priekšapmaksa par elektrību. Tāpēc sagaidāms, ka uz pilsētas palīdzību pieteiksies vien tie, kam ir brīvi līdzekļi jauno izdevumu segšanai.
Jāņem arī vērā, ka elektrības izmantošana pašreizējos apstākļos lielu uzmanību nevieš. Piemēram, Rīgas pilsētas elektriskie tramvaji bieži noplīst rezerves daļu trūkuma dēļ. Un, kad tas notiek, zem tiem esošās elektrības kastes uzsprāgst ar lielu blīkšķi un liesmām. Parasti paši tramvaji neaizdegas, tomēr jandāliņš ir liels. Cilvēki lec laukā no tramvajiem un bēg kur kājas nes, nerēķinoties ar veciem cilvēkiem un bērniem. Tramvaju ‘’degšanu’’ ir redzējis gandrīz ik viens, tāpēc daudzi, ja ir iespēja, izvairās braukt ar elektriskajiem tramvajiem. Cilvēki neuzticas tam, kādu elektrības apgādi ir iespējams nodrošināt kara apstākļos.
*1918. gada 5. jūlija ieraksts dienasgrāmatā.
