Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Šodien latviešu teātrim aprit 50 gadi. Vismaz tā uzskata svinību organizētāji, kuri atzīmē gadadienu Riharda Tomsona vadītā latviešu teātra spēlētāju pulciņa iestudētās lugas ‘’Žūpu Bērtulis’’ pirmizrādei 1868. gada 2. jūnijā.
Svinības norisinājās Rīgas 2. teātrī un, protams, to centrā bija lugas atkārtots iestudējums. Pasākumu atklāja Jūlija Skaidrīte, kura klātesošajiem nolasīja rakstnieka Kārļa Krūzas radītu prologu par latviešu teātra vēsturi.
Pēc izglītojošā ievada sekoja pati luga. Teātra trupa bija centusies, lai no visnotaļ banālās ludziņas izdabūtu laukā kaut nedaudz vairāk svinīguma. Skatuve bija bagātīgi izdekorēta un galvenās lomas spēlēja tādi pazīstami aktieri kā Teodors Valdšmits, Voldemārs Švarcs un Otīlija Muceniece.
Aktieri darbojās ļoti prasmīgi, un lielākā daļa publikas jau ātri atsala, ļaujoties priekam par dažādiem muļķīgiem notikumiem uz skatuves. Tomēr, skatoties apkārt, bija redzams, ka ne visi spēj ļauties šai sajūsmai.
Pēc izrādes pārminu pāris vārdus ar Apsītes kundzi - vecāku paziņu un lielu teātra cienītāju. Viņasprāt ‘’Žūpu Bērtulis’’ nebūt nav tā izrāde, kuras iestudējuma gadadienu būtu vērts atzīmēt. Esot tak tik daudz lugu, ko latviešu varētu iestudēt, Žūpu Bērtuli pieminot vien kā senu kuriozu. Lielas svinības par godu tik zemas klases lugai atkal likšot vāciešiem par mums smīkņāt
Turpretī mani vecāki par izrādi bija sajūsmā. Viss esot bijis labi saprotams un lieliski nostrādāts. Nevajagot jau visu laiku skatīties uz citu traģēdijām. To pietiekot tepat, ikdienas dzīvē. Pēc viņu domām uz teātri esot jāiet, lai atvieglotu prātu.
*1918. gada 2. jūnija ieraksts dienasgrāmatā.
