Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Pirms trim dienām kopā ar biedriem bijām līksmā noskaņojumā. Pat par spīti pārtikas trūkumam. 18. marts bija nolikts kā Parīzes komunāru piemiņas diena. 1871. gadā pirmo reizi pasaules vēsturē īstu varu savās rokās ieguva īsti sociālisti. Kā cerības stars Parīze iezīmējās reakcijas tumsā. Toreiz skaistais eksperiments pastāvēja vien nedaudz vairāk kā divus mēnešus, neizturot kontrrevolucionāru spiedienu. Tagad mūsu paaudzei ir iespējams noslēgt to, ko Parīzes komunāri nespēja.
Šādu patīkamu domu iedvesmoti, nodevāmies svinībām. Bet tad viena pēc otras sāka pienākt skumjas ziņas no Jelgavas. Pret vakaru jau bija skaidrs – Jelgava ir kritusi balto rokās. Un, kur ienāk baltie, tur baltais terors.
Rīta sajūsmu nomainīja grūtsirdība, domājot par Jelgavas strādnieku ciešanām. Bet tad domas pievērsās mums pašiem. Starp Jelgavu un Rīgu jau nekā vairs nav. Baltgvardi ir tepat Rīgas pievārtē. Tā dzīvoju šīs dienas lielā nomāktībā. Vai maz kas ir vēršams par labu?
Lielinieki Jelgavas krišanai ir izvēlējušies asu atbildi. Viņuprāt, pret teroru ir jāatbild ar teroru. Tāpēc, jau sākot ar 19. martu, katru dienu avīzēs publicē garu ar nāvessodiem notiesāto kontrrevolucionāru sarakstu. Pirmajā dienā 63 cilvēki, vakar 30, bet šodien 29.
Gluži kā Parīzes komūnā arī Rīgā ir sācies jauns revolucionārā terora vilnis. Parīzes komūnu 1871. gadā terors neglāba, vien vairoja reakcionāro spēku naidu. Vai Rīgā būs tāpat?
*1919. gada 21. marta ieraksts dienasgrāmatā.
