Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Vēl vakar no rīta bažījos, ka tik par Rīgu neizceļas iznīcinošas cīņas starp vāciešiem un lieliniekiem. Tomēr pēcpusdienā satumstot, kļuva skaidrs, ka vācieši Rīgu atstās bez cīņas. Kamēr komandieri savus karavīrus gatavoja iziešanai, daļa entuziastu devas ‘’rekvizēt’’ – smalks vārds laupīšanai –, pārtikas noliktavas un iekārotas preces no veikaliem. Stāsta, ka esot pat izcēlušās sadursmes starp ‘’varonīgajiem’’ dzelzsdivīzijas rekvizitoriem un latviešu rotas karavīriem, kas centušies tos apturēt.
Lai kā būtu, nakts laikā viņi visi Rīgu pameta. Līdz rītam Daugavmalā vēl varēja redzēt angļu karakuģus, kuri izbrauca jūrā kādu brīdi pēc rīta ausmas. Turpmāko dienu pilsēta palika nepārvaldīta un varu savās rokās pārņēma bruņotu iedzīvotāju grupas. Daļa apzinīgi piegāja kārtības uzturēšanai un padomju varas nostiprināšanai. Bet daļa bija prasti laupītāji, un vairāki veikali krita par upuriem jaunam laupīšanas vilnim.
Starpvaru periods pārtrūka vien pret vakaru, kad Rīgā iesoļoja pirmās lielinieku vienības. Un ieraugot viņus, arī mani pārņēma prieks – tie tak ir mūsu pašu strēlnieki. Ne vairs kādu vācu baroni, bet mūsu pašu tautieši. Lielākos laupītājus tūlīt pat sadzina rokā, un tiem tika piemērots ātrs sods. Kārtība iedibināta ātri un efektīvi.
*1919. gada 3. janvāra ieraksts dienasgrāmatā.
