Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Pirms 14 gadiem ar Asiņaino svētdienu Petrogradā aizsākās Piektā gada revolūcija. Par godu gadskārtai lielinieki šodien ir izziņojuši Strādnieku atklātās cīņas piemiņas svētkus. Rīgas ielas klāj sarkanu karogu vilnis, un norisinās dažādi piemiņas un izklaides pasākumi.
Jau no agra rīta demonstrantu kopas pulcējās Esplanādē jeb kā tagad tā ir pārsaukta – Komunāru laukumā. Tur samērā pacilātā gaisotnē sanākušie dziedāja dažādas strādnieku dziesmas un izsauca politiskus saukļus. Atmosfēra visnotaļ omulīga.
Tieši divpadsmitos sekoja uzsaukums sanākušajiem sastāties rindās, lai dotos piemiņas gājienā. Pirmais pieturas punkts Dzelzceļa tilts. Uz tilta virs Maskavas ielas par godu notikumam ir uzstādītas trīs lielas gleznas. Uz centrālās ir attēlota aina no šausminošajiem notikumiem – patvaldības karavīri šauj uz nevainīgajiem strādniekiem. Zem attēla ar lieliem burtiem ir rakstīts ‘’Slava kritušajiem, lāsts slepkavām’’. Labajā pusē no centrālās bildes attēlota šodienas cīņa - bruņots revolucionāro strādnieku pulks ar uzrakstu ‘’Lai dzīvo vispasaules revolūcija!’’. Bet kreisajā pusē jau aina no nākotnes, kad revolūcija jau ir sasniegusi uzvaru un darba tauta ir laimīga. Zem tās rakstīts ‘’Lai dzīvo proletariāta diktatūra!’’.
Pēc īsa klusuma brīža un karogu nolaišanas devāmies tālāk uz Matīsa kapiem, kur notika 1905. gadā kritušo strādnieku godināšana. Par otru dienas centrālo notikumu kļuva kāda Pētera Reščenko, kaujā krituša artilērijas baterijas komandiera vietnieka, bēres. Tās notika jau pēcpusdienā, visiem atkal pulcējoties Komunāru laukumā. Bēru laikā runu teica Jūlijs Daniševskis. Runā viss būtu, kā ierasts, ja vien vienā brīdī Daniševskis nesāktu enerģiski nosodīt maziniekus. Un vēl visu laiku par bruņotu cīņu un atriebību nīstajiem buržujiem. Tad gan palika nedaudz neomulīgi ap sirdi. Mēs tak visi esam par strādnieku lietu, un kāpēc jāatriebjas buržujiem, kas nav ņēmuši ieročus rokās.
Pēc runas noklausīšanās devos mājās. Gana jau biju izsalusi, un runas teksts nosita sparu. Svētki tāpat turpināsies bez manis – astoņos Rīgas strādnieku rajonos tiek rīkoti dažādi koncerti, mītiņi un teātra uzvedumi. Pārnākusi mājās, atradu savus vecākus diezgan izbiedētus. Viņuprāt, ielās iznākušie strādnieki to vien gaidot, lai pakārtu visus buržujus. Mierināju vecākus, ka tā noteikti nebūs. Bet vai es pati tam ticu, atceroties Daniševska runu?
*1919. gada 22. janvāra ieraksts dienasgrāmatā.
