Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
No šodienas varu Rīgā pilnībā tur Rīgas un Latvijas Revolucionārā Kara Komiteja, kas enerģiski izdod dažādus rīkojumus par naudas kursu un pārtikas cenām. Tāpat šodien vienos pēcpusdienā pie Jaunās Ģertrūdes baznīcas notika svinīga Sarkanās armijas sagaidīšana.
Mani vecāki dzirdot par šādu pasākumu vien noskurinājās un teica, ka no mājas ārā neies. Pilsēta tak esot nonākusi bruņotu bandītu rokās. Es, protams, viņu bažas nedalu. Bet lieki man viņiem kaut ko skaidrot. Viņi ir pārlasījušies vācu un pilsoņu avīžu propaganda.
Uz Aleksandra ielas bija pulcējies samērā liels ļaužu pūlis, kas uzgavilēja karavīriem. Kāda vecāka strādnieku sieviete nespēja nevaldīt savu aizkustinājumu. Viņa zinot, ka starp ienācējiem jābūt arī viņas Jānītim - dēlam, kurš aizgājis strēlniekos. Varēja noprast, ka starp sagaidītājiem netrūkst arī citu, kas cer ieraudzīt savus radiniekus.
Tāpat izteikti uzkrītoša pēc skata bija sagaidītāju šķiriskā piederība. Vien pāris buržuāziski apģērbtu tramīgu vērotāju nomaļākos nostūros. Pārējie - strādnieki, trūcīgie, izputināti bēgļi, bijušie karagūstekņi un citi likteņa pabērni -, kam vācu un īsajā pagaidu valdības varas laikā bija atvēlētā vieta tumšākajos nostūros, bet nekad svinīgajās procesijās pilsētas centrā. Skatījos un nodomāju, varbūt patiesi latviešu lielinieki spēs apvienot darba tautu un vēl radikālāka rīcība ir nepieciešama, lai uzceltu sociālismu.
*1918. gada 4. janvāra ieraksts dienasgrāmatā.
