Andrejs Kalniņš
Autors ir viens no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Andrejam ir arī savs "Facebook" profils un un viņš veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Tēvs tā arī vēl nav pārnācis mājās un mēs ar mammu satraukti ķeram ik katru ziņu. Labā ziņa ir tā, ka tēvs Cēsīs nav nošauts. Tātad ir cerība. Runā, ka lielinieki saņemtos ķīlniekus vispirms aizveduši uz Valku, kur tos ieslodzīja Valkas baznīcā. Pēc tam, kad vācieši jau tuvojušies Valkai, ķīlnieki esot pārvesti uz Pleskavu.
Un šeit sākas mokošā neziņa. Stāstā, ka daļa ķīlnieku esot izbēguši, un tagad sākuši atgriezties mājās. Kaut nu tēvs būtu starp viņiem. Pastāv arī sliktākas iespējas. Daļa patiešām esot aizvesta uz Pleskavu, kur tie uz nenoteiktu laiku būs cietumnieki.
Bet visšausmīgākās ziņas ir tās, ka lielinieki daļu ķīlnieku ir nonāvējuši ceļmalās. Par šiem upuriem stāsta visšausminošākās lietas – ka viņiem sejas sakropļotas līdz nepazīšanai, vēderi uzšķērsti un redzamas vēl citas šaušalīgas mocību pēdas. Māte tagad to vien dara kā lūdz Dievu, kaut viņš tēvu būtu no šī visbriesmīgākā likteņa pasargājis. Šī neziņa ir mokoša.
Bija atnācis Freimanis mierināt mani. Viņš teica, ka, visticamāk, ar tēvu viss kārtībā un ka viņš tāpat kā daudzi citi noteikti ir izbēdzis. Mājās viņš šobrīd nevar atgriezties, jo vācieši ir aizlieguši cilvēkiem pārvietoties starp pilsētām.
Šodien pēcpusdienā Valka jau esot ieņemta un no turienes uz Rīgu jau aizgājuši pirmie vilcieni. Freimaņa tēvam, dzelzceļniekam, esot izdevies parunāties ar kādu vācu karavīru, kurš jau devies atpakaļ no Valkas. Jau tiklīdz kā vācieši ienākuši pilsētā, pie viņiem esot pieteikušies pirmie no lieliniekiem izbēgušie pilsoņi. Pagaidām viņus vēl mājās nelaižot, jo vajagot saprast vai kāds no tiem nav lielinieku spiegs.
Kā stāstīja Freimanis, tad es sēžot esot mājās palaidis garām veselu jandāliņu. Izrādās, ka lielinieki par Cēsīm it nemaz nav mēģinājuši cīnīties un mukuši ko kājas nes. Tik ātri bēguši, ka pat ieročus atstājuši.
Šo iespēju nav laiduši garām puišeļi, kuri nu tikuši pie plintēm un sākuši šaudīties. Tie šāvieni, kurus mēs ar mammu uztvērām kā kaujas trokšņus, patiesībā esot bijušas palaidnības. Pie ieročiem esot bijis viegli tikt un, tas mani pilnībā nepārsteidz, arī Skals esot izmantojis iespēju pie sevis mājās kādu plinti noslēpt. Freimanis uzskata, ka Skals gan esot liels muļķis. Viņaprāt vāciešiem nepaliks nepamanīta viņa draudzība ar dažādiem lieliniekiem un tad paslēptā plinte var kalpot kā pamats smagam sodam.
Freimanis vēl atvadoties mani mierināja, ka viss būšot labi. Viņa tēvs arī sekot, ka visi tie stāsti par nogalinātajiem esot uzpūstas pīles. Drīzāk liekoties, ka lielākā daļā ķīlnieku vienkārši izbēguši. Tāpēc varot gaidīt, ka arī mans tēvs pēc pāris dienām ar vilcienu atbrauks no Valkas un būs mājās. Pēc šīs sarunas jutos nedaudz uzmudināts. Māti ar šiem prātīgajiem vārdiem tomēr neizdevās nomierināt. Viņa arī visu turpmāko vakaru turpināja caur šņukstiem lūgt Dievu, lai tas parūpējas par mūsu tēvu.
*1918. gada 22. februāra ieraksts dienasgrāmatā.
