#LV99plus: Politiskais aktīvisms, Lielā depresija un Sibīrija - Andreja Kalniņa noslēguma stāsts

Publikācija ir daļa no LSM.lv seriāla #LV99plus noslēguma stāstiem, kuros dots ieskats virtuālo varoņu dzīvēs ārpus seriāla ietvara. Turpmāko nedēļu laikā lasītājiem būs iespēja iepazīties ar visu 7 seriāla tēlu tālākajām dzīves gaitām, kas sniegs dažādus skatupunktus uz Latvijas 20. gadsimta vēsturi. 

Andrejs Kalniņš

Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.

Saziņas medijs projektā #LV99plus - ieraksti dienasgrāmatā.

Adrejam ir arī savs "Facebook" profils.

1919. gada decembrī Andreju Kalniņu atvaļina no armijas. Viņš atgriežas Cēsīs, lai noslēgtu mācības reālģimnāzijā. Tēva mudināts, pēc ģimnāzijas pabeigšanas Andrejs uzsāk jurisprudences studijas Latvijas Universitātē un iestājas studentu korporācijā. Studiju laikā Andrejam, izmantojot pazīšanos, izdodas iegūt ierēdņa posteni Izglītības ministrijas Skolu departamentā, kuru vada Cēsu reālģimnāzijas dibinātājs Longīns Ausējs. Ausēja pamudināts, 1921. gadā Andrejs iestājas nesen dibinātajā konservatīvajā partijā  Bezpartejiskais nacionālais centrs (vēlāk Nacionālā apvienība). 1922. gadā Andrejs aprec rīdzinieci Aiju. Pārim piedzimst divi dēli un meita.

1927. gada izskaņā Andrejs zaudē darbu Izglītības ministrijā. Darba zaudēšanā Andrejs vaino tobrīd Izglītības ministriju pārraugošos sociāldemokrātus un uzskata, ka patiesais atlaišanas iemesls bija viņa partejiskā piederība. Tobrīd  vecākiem labu peļņu ienes dārzniecība, un Andrejs izlemj pārcelties uz Cēsīm, lai palīdzētu vadīt ģimenes uzņēmumu.

Situācija vieš lielu optimismu, un Andrejs mudina tēvu paplašināt uzņēmējdarbības apmērus, aizņemoties naudu. Tēvs piekrīt, un Andrejs izmanto pazīšanos bankās, lai iegūtu tobrīd šķietami izdevīgu kredītu.

Kad 1930. gadā sākas Lielā depresija, strauji krītas dārzniecības ienākumi un kredītu slogs kļūst pārāk liels. Ģimenes dārzniecība bankrotē. Grūtajā situācijā Andrejs vainu saskata pārāk lielā demokrātijā. Tāpēc trīsdesmito gadu sākumā ir starp aktīvākajiem Nacionālās apvienības līdera Arvēda Berga propagandētās Satversmes reformas idejas atbalstītājiem Cēsu apriņķī, tostarp vācot parakstus reformas atbalstam un organizējot lauku saimnieku delegācijas uz Rīgu. 

Ziņas par apvērsumu 1934. gada 15. maijā Andrejs uzņem ar sajūsmu un jau nākamajā dienā iestājas aizsargos. Andrejs kļūst par entuziastisku Ulmaņa atbalstītāju, kas atbalsojas arī viņa karjeras izaugsmē – vispirms viņš iegūst ierēdņa posteni Cēsu apriņķī, bet 1937. gadā labi atalgotu amatu valsts akciju sabiedrībā ‘’Ķieģeļnieks’’. 1939. gadā Andrejs izpērk ģimenes dārzniecību no kreditoriem.

Padomju okupācijas laikā Andrejs zaudē savu darba vietu, un dārzniecība tiek nacionalizēta. Andreju un viņa tēvu vairākkārt pratina čekisti. Tēvu čekisti apcietina, un viņš cietumā nomirst. Nāves iemesls tā arī netiek noskaidrots. Tomēr pārējai ģimenei izdodas paglābties no izsūtīšanas. Kad sākās Sarkanās armijas atkāpšanās 1941. gada jūnija beigās, Andrejs pievienojas pretkomunistisko aizsargu partizānu vienībām.

Sākotnēji Andrejs nacistu ienākšanu sagaida ar cerībām, tomēr liela vilšanās ir nespēja panākt ģimenes dārzniecības denacionalizāciju. Bet tik un tā 1944. gadā, pretēji sievas un mātes iebildēm, Andrejs atbalsta sava vecākā dēla Jēkaba vēlmi dienēt leģionā. Jēkabs dien 15. divīzijā un karu noslēdz ar padošanos sabiedroto gūstā.

Sākoties otrajai padomju okupācijai, Andrejam vairs neizdodas izvairīties no tiešām represijām, un 1949. gadā Kalniņu ģimeni izsūta uz Sibīriju. Izsūtījumā mirst Andreja māte. Andrejs kopā ar sievu un meitu 1956. gadā pēc Hruščova izsludinātās amnestijas atgriežas mājās. Bet dēls Ansis paliek Omskā, kur ir aprecējies un izveidojis ģimeni.

Turpmākos gadus Andrejs strādā kā rakstvedis Cēsu rajona kolhozā ‘’Cīņa’’. Jau kā pensionāram Andrejam izdodas sagaidīt atmodu un Latvijas neatkarības atjaunošanu. Īpaši aizkustinošs brīdis ir 1990. gada vasarā, kad Latvijā ierodas viņa dēls Jēkabs, kuram ir izdevies izveidot veiksmīgu medību un makšķerēšanas piederumu veikalu ķēdi Viskonsinas pavalstī. Andrejs nomirst 1996. gadā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti