Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Pēcpusdienas pastaigā pa Mītavu satiku sen neredzētu paziņu Bikstiņa kungu. Bikstiņa kungs kara laikā bija devies bēgļu gaitās. Mājās viņš atgriezās vien pavisam nesen – jūlija beigās -, un viņam vēl arvien bija grūtības aprast ar jaunajiem apstākļiem. Viņš nebija pārāk jāskubina, lai pastāstītu par to, kas tieši viņam nepatīk un kādas bija viņa sekmes, atgriežoties Baltijā.
Bikstiņa kungs bēgļu gaitas bija aizvadījis Harkovā, kur šo gadu laikā bija izveidojusies spēcīga latviešu bēgļu kopiena. Pēc pirmās grūtās ziemas latvieši tur bija tīri labi iedzīvojušies – izveidojuši savu skolu, teātri un pat izdevuši avīzi. Attiecīgi Harkova kļuva par vienu no nozīmīgākajiem latviešu bēgļu centriem. Pat neskatoties uz visām jukām, latviešu dzīve tur bijusi visnotaļ brīva, vien, sākot ar pagājušo ziemu, arvien smagāk izjusts pārtikas trūkums.
Kad vācieši noslēdza pavasara ofensīvu, daudzi cerēja uz drīzu atgriešanos. Tomēr līdz iespējai bija jāgaida līdz pat jūlija sākumam. Vien tad izsniegta atļauja izbraukšanai.
Kopumā Harkovu un citas Ukrainas pilsētas pirmajā izbraukšanas vilnī esot pametuši gandrīz 1000 bēgļu, sadalīti četros ešelonos.
Paredzētais mājupceļš esot vedis no Harkovas uz Gomeļu, tālāk uz Pinksu un no turienes uz Viļņu un tad jau Mītava un Rīga. Sākotnēji viss norisinājies bez grūtībām, vien satiksmi apgrūtinājis dzelzceļnieku streiks. Starp Harkovu un Gomeļu situācija laukos esot tīri ciešama, un bijis pat iespējams samērā lēti iegādāties pārtiku. Tomēr, kad izbraukts jau tālāk uz rietumiem no Gomeļas, acīm pavērusies briesmīga postaža.
Visur, kur fronte ilgstoši uzturēta, viss vienos ierakumos, bet mājas izpostītas un lauki neapkopti.
Visnepatīkamākā aizkavēšanās notikusi pie Pinskas. Tur vācu kara virspavēlniecība aizliegusi doties tālāk un bēgļus sadzinusi karantīnā. Iemesls - ziņas par holēras epidēmiju Harkovā. Par karantīnas zonu bija nozīmētas tukšas armijas pagaidu barakas, kur bēgļi kopumā noturēti nedēļu.
Apstākļi esot bijuši ļoti smagi. Mitrais purva gaiss un saspiestība tieši veicinājusi slimību izplatību.
Tāpat pārtika esot bijusi tik sliktas kvalitātes, ka izsniegto zupu daudzi pat nemaz nav aiztikuši. Tā vietā centušies izlīdzēties ar tiem nelielajiem pārtikas krājumiem, kas iepriekš bija uzpirkti pie zemniekiem. Pēc nedēļas vācieši secinājuši, ka nevienam no bēgļiem nav holēras, un laiduši tos ārā. Bet, lai gūtu šādu secinājumu, lielākā daļa bija jau paspējusi saslimt ar citām slimībām.
Pēc izlaišanas turpmāki šķēršļi nav likti. Vācieši pat centušies sagādāt bēgļiem katrā pieturvietā pa zupas šķīvim un maizei. Lai gan tāpat kā iepriekš zupa nav bijusi augstākās klases, Bikstiņa kungs atzina, ka kopumā vācieši izrādījuši daudz lielāku interesi par bēgļu likteni nekā cara administrācija haotiskās evakuācijas laikā. Ceļojums noslēdzies agrā 20. jūlija rītā, kad bēgļi varēja beidzot izkrāmēties no vilcieniem.
Izstāstījis savus atceļa piedzīvojumus, Bikstiņa kungs teica, ka nav pārliecināts, vai pieņēmis pareizo lēmumu. Rīga un Mītava izskatoties ļoti noplukušas, ielas esot pārsteidzoši tukšas un arī darba neesot. Salīdzinot ar Harkovu, Rīgā un Mītavā apstākļi esot daudz smagāki. Pat ja izdodas atrast darbu, tad algas piecas reizes mazākas, bet pārtikas produktu cenas augstākas. Esot pat bēgļi, kas rakstot saviem draugiem un paziņām atpakaļ uz Harkovu ar brīdinājumiem pašlaik vēl nesteigties mājās un nogaidīt.
*1918. gada 15. augusta ieraksts dienasgrāmatā.
