Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Negaidītas satikšanās bagātina dzīvi. Esplanādē sēžam uz soliņa un ķeram saules starus es ieraudzīju pazīstamu stāvu. Neticībā paberzēju acis, ar domu, ka varbūt man rādās. Bet nē, manā priekšā, bezrūpīgi atlaidies pret atzveltni, atradās pats Eižēns Augstkalns.
Mana sirds sāka sisties straujāk, tomēr apvaldījos. Nesteidzīgi piegāju pie soliņa un uzspēlēti formālā tonī teicu Monseigneur Hautemontagne. Eižēns neļāvās tikt iztramdīts, pavērsa pret mani ciešu skatienu un smaidot teica Mademoiselle La Pin. Abi sākām nevaldāmi skaļi smieties.
Eižēns bija vienīgais cilvēks, par kura sabiedrības trūkumu es pārdzīvoju pametot Petrogradu. Inteliģents, stalts, asprātīgs un aizrautīgs, viņš bija revolucionārs vislabākajā vārda nozīmē. Pēc cara gāšanas, viņš izveidoja veiksmīgu karjeru valsts pārvaldē.
Man Eižēns visus šos mēnešus pietrūka, tomēr līdz pat jūlija sākumam par viņa drošību neuztraucos. Bet tad ziņās sāka rakstīt par esseru nemieriem. Eižēns kā aktīvs kreisais esseris bija starp apdraudētajiem. Un tieši šī iemesla dēļ viņš ir atgriezies dzimtenē.
Nosēdējām uz soliņa tērzējot gan par paziņām, gan par dzīvi Petrogradā pēc manas aizbraukšanas. Nekas daudz neesot mainījies, vien cenas nemitīgi pieaugušas. Tomēr valsts ierēdņiem inflācija vēl neradot problēmas. Zemākā alga, ko saņem valsts ierēdnis ir 1000 rubļi mēnesī, bet jau augstākos amatos var saņemt pat 2000 un vairāk rubļu.
Arī attiecībā uz strādniekiem, vismaz Petrogradā situācija vēl neesot kritiska. Lielinieki gādājot, lai algas būtu lielas un nemitīgi pieaugtu. Tikmēr buržuāzija atrod veiklus veidus kā nopelnīt - taisot ar vien jaunus restorānus un veikalus. Cilvēki esot gatavi tērēt visu nopelnīto, jo zināms, ka rīt naudai vērtība būs mazāka. Tā jebkurš, kas iesaistīts andelē var ļoti labi nopelnīt.
Līdz esseru dumpim dzīve esot ritējusi kā savādā sapnī. Ar pirmo acu uzmetienu nemaz nevarētu pateikt, ka kaut kas ir mainījies kopš cara gāšanas. Glaunas vidusšķiras dāmas turpināja lepni staigāt pa ielām, tramvaju konduktori pieņemt biļetes, bet sētnieki slaucīt ielas. Vien katru nakti pilsētas kafejnīcas pārņēmušas līdz šim agrāk neredzēts svinību vilnis.
Līksmībā cilvēki cenšoties novirzīt savas domas no draudīgās ēnas, kas stiepjas pār visiem. Jo ik viens ir dzirdējis stāstus vai pazīst kādu, ko ir aizveduši čekas aģenti. Tāpat nav retums, ka pašpasludinātas revolucionāras policijas vienības, kuras veido agrākie noziedznieki, ‘’pārmeklē’’ turīgāko pilsoņu dzīvokļus.
Esseru dumpis pilsētu ir izrāvis no šā sapņa. Terors ik dienas kļūstot ar vien spēcīgāks. Tāpēc Eižēns izvēlējās aizbēgt. Pirms pievērsāmies sadzīviskiem sīkumiem, viņš man pajautāja vai es zinu kā agrāk sauca Esplanādi. Es paraustot plecus, vaicāju – parādes placis? Eižēns pasmaidīja un, atteica, ka nē – to sauca par Marsa laukumu. Un vai es varot iedomāties, kas tagad notiekoties Marsa laukumā Petrogradā? Tas esot pārvērsts par revolucionāro mocekļu kapsētu. Gandrīz ik dienas tur notiekot pa kādai vērienīgai procesijai, kurā apbedījot kritušos. Vien pavisam nesen pirms izbraukšanas, viņš redzējis 4 latviešu strēlnieku bēres. Tādi lūk laiki Petrogradā.
*1918. gada 24. augusta ieraksts dienasgrāmatā.
