Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Mītavu ir pārņēmis haoss. No Rīgas stacijā ierodas pārpildīti vilcieni ar bēgļiem – pārsvarā vāciešiem. Tie, kas netiek iekšā vilcienos, cenšas ceļu no Rīgas mērot ar pajūgiem. Tāpat Rīgu esot pametusi arī pagaidu valdība, un daļu tās ministru un vadošo ierēdņu šodien varot sastapt Mītavā, kamēr viņu ģimenes jau esot ceļā uz Lībavu.
Par notikumiem Rīgā pienāk pretrunīgas ziņas. Panikas iemesli ir skaidri. Landesvērs cietis pamatīgu sakāvi Rīgas pierobežā pie Inčukalna, bet angļu kara kuģi un jūras kājnieki ir atteikušies iesaistīties tiešā cīņā ar boļševikiem.
Saprašanas nav par Rīgas cerībām aizsargāt Rīgu. Optimisti saka, ka dzelzsdivīzijas karavīri un zemessargi turpinās varonīgi aizstāvēt Rīgu, pagaidu valdībai un armijas komandieriem pārceļoties uz Mītavu vien uz brīdi. Tikmēr pesimisti uzskata, ka arī pagaidu valdības ministri tūlīt sekos savām ģimenēm un arī Mītava drīz kritīs boļševiku rokās. Par boļševikiem tik daudz šausmu stāsti dzirdēti, ka bail iedomāties, kas notiksies, pilsētai krītot viņu rokās.
Viens gan skaidrs, boļševiki stāv pie pašiem Rīgas vārtiem. Baumo, ka Rīgu pat apšaudot ar artilērijas lādiņiem. Kas vēl briesmīgāk, esot aizdegusies skaistā Vācu teātra ēka. Pretēji cerētajam, kara šausmas tā arī nav beigušās.
*1919. gada 2. janvāra ieraksts dienasgrāmatā.
