#LV99plus: Ormaņi Rīgā cietsirdīgi izturas pret zirgiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autors ir viens no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāts, bet nekādā gadījumā ne "feiks". Šis varonis mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Antonija Priede

Antonija Priede

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.

Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.

Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.

Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture". 

Kara laiks ir nocietinājis cilvēku sirdis. Uzskatāmi nežēlība izpaužas attieksmē pret dzīvniekiem. Daudzu Rīgas ormaņu apiešanās ar saviem lopiņiem atbilstu drīzāk mežoņiem nekā civilizētiem ļaudīm.

Šodien pat redzēju, kā kāds kravu vedējs mocīja savu zirgu. Mazais zirdziņš jau bija pagalam izvārdzis, bet aiz viņa pilns vezums ar malku. Vienā brīdī nabaga radība vairs nespēja iet tālāk. Ormanis uz zirga pārgurumu reaģēja, sākot to sirdīgi slānīt ar lielu mietu.

Iejaucos un teicu, ka vai tad viņš neredz, ka zirdziņam baltas putas pār lūpām gāžas. Ormanis mani nolamāja ļoti rupjiem vārdiem un teica, lai nebāžu degunu, kur nevajag. Kad saprata, ka es netaisos atkāpties, viņš paziņoja, ka nedaudz pabaros zirgu un ļaus tam uz nakti atpūsties. Ja tad lopiņš nebūs vezuma vilcējs, tad vedīšot nokaut.

Ormanis piesēja zirgu pie tuvāk esoša koka un izbēra viņam ‘’maltīti’’’- samaltus salmus ar sapuvušām kartupeļu mizām. Kustonis savā badā šo atbaidošo maisījumu arī visu līdz pēdējam apēda. Sapratu, ka neko vairāk palīdzēt nevarēju, un devos tālāk savās gaitās.

Bet šis nav vienīgais gadījums, kad redzu tik riebīgu rīcību no Rīgas ormaņiem. Viņi pret saviem nodzītajiem zirgiem paliek arvien neiecietīgāki. Tik daudz sišanas es neatceros, ka būtu Rīgā pirms kara redzējusi. Neko vairāk, kā vien pēc iespējas nebraukt ar ormaņiem, darīt lietas labā es nevaru.  

*1918. gada 11. aprīļa ieraksts dienasgrāmatā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti