#LV99plus: No Rīgas cietumiem atbrīvo vairākus prominentus lieliniekus

Publikācija veidota LSM.lv seriāla #LV99plus ietvaros, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas no 1917. līdz 1919. gadam, kas ļāva dibināt un izcīnīt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autore ir viena no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāta, bet nekādā gadījumā ne "feika". Šī varone mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Antonija Priede

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.

Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.

Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.

Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture". 

Fakts aiz stāsta: 1919. gada jūlija vidū no Rīgas cietumiem tika atbrīvota liela daļa personu, kuras apvainoja sadarbībā ar lieliniekiem. Par šo personu atbrīvošanu iestājās Sabiedrotie un sociāldemokrātu frakcija Tautas padomē.

Šorīt uz ielas redzēju Leonu Paegli. Likās gluži neticami! Pēc visa, ko viņš Stučkas laikā sadarījis, jaunajos apstākļos šķita, ka pāris gadi cietumā būtu maigākais no iespējamajiem sodiem. Varbūt pat nošaušana vai karātavas…

Savu pārsteigumu pastāstīju sociāldemokrātam Zariņam. Viņš ieteica būt mazāk pārsteigtai. Sabiedrotie esot pagaidu valdībai aizrādījuši, ka Niedras laikā apcietinātu politieslodzīto turēšana, ja vien nav stingru pierādījumu par kādu vainu, nav pieļaujama. Tā nu šajās dienās vairāki vadoši lielinieki atbrīvoti. Daļa jau sniedzot pieteikumus valsts iestādēm, no kurām tie pirmīt atlaisti, lai ņem atpakaļ darbā.

Daļa lielinieku kā, piemēram, tieslietu komisārs Linde, vēl arvien slēpjoties tepat Rīgā. Linde tāpat kā vairāki citi lielinieki šobrīd pagrīdē esot atpircies no vāciešiem ar kukuli. Nauda itin labi esot spējusi iežēlot citkārt skarbo Dzelzs divīzijas kareivju sirdis.

No vienas puses, jau labi, ka Ulmaņa valdība spēj izrādīt lielāku izpratni par tiesisku lietu kārtību. Protams, kas tāds nebūtu iespējams bez sociāldemokrātu skaļajām balsīm Tautas padomē un Sabiedroto uzstājības. Bet tomēr, nedzīvojam vairs reakcijā.

No otras puses, jāsāk domāt, kas tad īsti bija tie cilvēki, kurus vācieši nošāva Rīgas ielās asiņainajās maija dienās. Jo vairāk dzirdu, jo vairāk šķiet, ka atriebību izjuta nevis lielākie lielinieku nelieši, pret kuriem pat man žēlumu izjust būtu grūti, bet gan strādnieku aktīvisti, sētnieki, kurus vainoja pie dzīvokļu pārdalēm, apjukuši jauniesauktie, zemākā ranga ierēdņi vai pat nevainīgi garāmgājēji. Un, jo vairāk par to domāju, jo lielāks riebums mani pārņem.

*1919. gada 17. jūlija ieraksts dienasgrāmatā.

 

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti