Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Kurzemē, Rīgā un Vidzemē atgriežas zvejnieki, kuri kā bēgļi bija devušies uz Igauniju. Zvejnieki kara gadus aizvadīja Narvā un, iespējams, būtu tur vēl kādu laiku uzkavējušies, ja vien nebūtu sācies konflikts ar vietējiem zvejniekiem. Igauņu zvejnieki apvainoja latviešus zivju izzvejošanā un pieprasīja, lai varas iestādes latviešus sūta atpakaļ uz Latviju. Maija vidū beidzot viss bija sakārtots, lai zvejnieki varētu atgriezties.
Ceļš nebija viegls. Kā stāsta, tad atceļā uznākusi liela vētra, kas nogremdējusi vairākas zvejnieku laivas. Tāpat mājās zvejniekus sagaida daudzas grūtības: mājokļi bieži ir vai nu izlaupīti, vai pilnībā nojaukti, bet braukšana jūrā ir ļoti riskanta, jo jūra ir nosēta vienās mīnās.
Tomēr viss nav slikti. Zvejnieku prombūtne ir nākusi par labu zivju skaitam Rīgas jūras līcī. Tās ir savairojušās tik daudz, ka ik dienas zvejnieki izvelk tīklus ar pilniem lomiem.
Loma ir tik daudz, ka zvejnieki nezina, kur to likt. Sāls trūkums nozīmē to, ka sazvejoto nav iespējams ilgstoši uzglabāt lielos daudzumos. Un žāvētavas ar vēl nav gatavas. Tāpēc, cik vien ātri iespējams, zivis jāpārdod. Rīgā atkal ir ko ēst!
Esmu pārliecināta, ka, ja būtu kāds veids, kā zivis lielā daudzumā uzglabāt, vācieši tās jau sen būtu aizsūtījuši uz Vāciju. Tāpēc šoreiz sāls trūkums ir īsta svētība.
*1918. gada 21. maija ieraksts dienasgrāmatā.
