Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Presē un vietējo vāciešu aprindās 1918. gads jau ir ieguvis savu vārdu – ‘’Miera gads’’. Lepni skan – ‘’miera gads’’. Bet kas aiz tā visa slēpjas. Karš iemāca optimistiem neticēt un, lai kā arī negribētos ļauties šim atvieglojumam, prātu nepamet skepse.
Sākoties karam, visi teica – uzvara līdz Ziemassvētkiem. Visi zinām, kā tas beidzās. Tāpēc arī uz nākamo gadu grūti raudzīties bez šaubām un neticības. Kas gan tur gaidāms? Vai patiešām būs šis miers? Pat ja karš ar Krieviju beigsies, rietumos nekas nav izlemts. Šādi muļļāties var vēl gadiem. Sevišķi ar amerikāņu atnākšanu. Dievs dod kaut tas viss ātri beigtos! Un šai varai nodevīgi vārdi – vienalga, lai kurš uzvarētu. Kaut vai visi zaudētu. Lai tik šis murgs beidzas.
Jocīgi arī šķiet, ka mums šeit jau būs 1918. Bet tepat, otrpus frontei vēl 1917. gads. Katrā pusē savs laiks un sava patiesība. Cerēsim uz to labāko – uz ‘’Miera gadu’’.
*1917. gada 31. decembra ieraksts dienasgrāmatā.
