Andrejs Kalniņš
Autors ir viens no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Andrejam ir arī savs "Facebook" profils un un viņš veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Beidzot tas ir noticis. Tēvs ir atgriezies. Viņš ieradās agri no rīta, un es nespēju valdīt savu prieku. Gribēju gan viņu apķert, gan izprašņāt par to, kas īsti notika. Tomēr māte bija stingra, man bija jāapsola tēvu likt mierā, līdz viņš būs gana atpūties.
Tagad jau pēcpusdienā beidzot varam ar māti kopā noklausīties tēva stāstu. Visus Cēsu apcietinātos pirmajā dienā līdz agram rītam turēja milicijas telpās. Tad sekoja pavēle doties uz dzelzceļu, un Cēsu ķīlniekus lielinieki pārveda uz Valku. Valkā viņus sadzina baznīcā, kurā turpmākās dienas laikā ieradās vēl sagūstītie no citām pilsētām.
Tēvs saka, ka gandrīz vai juties pagodināts atrasties vienā telpā ar tik cienījamiem cilvēkiem. Bijuši gan vairāki viņa partijas biedri, gan latviešu un vācu prominences.
Bijuši pat tik augsta ranga ķīlnieki kā firsts Līvens ar kundzi un pats Cēsu pilsmuižas kungs fon Zīverss.
No latviešiem bijuši vairāki mācītāji, juristi un lieltirgotāji. Starp pārvestajiem uz Valku bijis arī tēva draugs Teikmanis.
Līdz vakaram baznīca jau bijusi galīgi pilna, bet arestētie vēl plūduši iekšā. Lielā šaurībā visi aizvadījuši neziņas un baiļu pilnu nakti. Nākamajā dienā jau stipri pēc pusdienlaika esot sākusies ķīlnieku transportēšana. Ķīlniekus sadalīja divās grupās. Pirmo, kurā ietilpa arī tēvs, plānoja vest ar vilcienu uz Pleskavu, bet otrai bija jādodas ar kājām.
Tēva nonākšana otrajā grupā esot bijusi liela laime. Tieši no šīs grupas ir visvairāk izbēgušo. Pirmais, rādot pārējiem paraugu, izbēga mācītājs Niedra. Viņam šāda izdevība radās Veravas stacijā. Daudzi no ķīlniekiem, sekojot līdzi šai bēgšanai ievēroja, ka vagonus ar mazāk prominentām personām lielinieki apsargāja nevērīgi. Tā nu pie katras izdevības, kad vilciens kaut kur apstājās, kāds izbēdzis.
Visvairāk cilvēku, tostarp arī tēvs, izbēga jau Pleskavā, kur esot mainīti vagoni, lai vestu ķīlniekus tālāk uz Petrogradu. Izbēgušie nelielās grupiņās devušies atpakaļ uz rietumiem ar cerību atdurties pret vācu karavīriem. Tas arī tēvam izdevies. Sākotnēji vācieši visus nopratinājuši un kādu brīdi aizturējuši. Bet pēc tam, kad sapratuši, ka darīšana ar lielinieku upuriem, noorganizēja arī transportu atpakaļ uz Valku. Tur tēvs nonācis vakar vēlu pašā vakarā, bet viņam palaimējies sarunāt vietu rīta vilcienā uz Cēsīm.
Ja tēvam paveicās, tad otrās grupas ķīlnieki, cik tēvs dzirdējis, esot kļuvuši par īstiem mocekļiem. Lielinieki neesot spējuši gana ātri ar šiem cilvēkiem no vāciešiem aizbēgt. Un vairākos gadījumos pieņemts lēmums ķīlniekus ceļmalās nošaut. To izdzirdot māte pārmeta krustu un kārtējo reizi pateicās Dievam, ka viņš tēvu tik labi pasargājis.
*1918. gada 25. februāra ieraksts dienasgrāmatā.
