Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Šodien visu Rīgu pārņēma lielinieku organizēti mītiņi, kuros demonstranti pieprasīja Rīgas strādnieku padomes vēlēšanas, Tautas padomes un pagaidu valdības atkāpšanos. Atbalstītājus lielinieki aicināja pulcēties nozīmīgākajos strādnieku rajonos - Sarkandaugavā, Maskavas forštatē, Šreienbušā, Torņakalnā un Āgenskalna -, un centrālajā demonstrācijā Rīgas Latviešu biedrības namā.
Par demonstrācijām labi informēta bija gan pagaidu valdība, gan Vācijas pārstāvis Vinnigs, kuram vismaz pagaidām pakļaujas vācu karavīru padomes. Ulmanis un Vinnigs abi bija stingri apņēmušies nepieļaut lielinieku sapulces sanākšanu, jau iepriekš izplatot brīdinājumus, ka šādas demonstrācijas noturēšana būs nelegāla. Lieliniekiem, protams, buržuju likumi vienaldzīgi.
Pati biju lieciniece centrālajiem notikumiem pie biedrības nama. Turp bija sapulcējušies gandrīz visi man zināmie nozīmīgākie Rīgas lielinieki kā arī pāris simti atbalstītāju. Lielinieki vēlējās izmantot biedrības nama lielo zāli, lai noturētu pagaidu izpildkomitejas jeb lielinieku valdības velēšanas. Saprotams, pilsoniskās Rīgas Latviešu biedrības vadība neko negribēja dzirdēt par lielinieku prasībām, bet lielinieki ignorēja biedrības pārstāvju iebildums un izlauza sev ceļu uz zāli.
Tomēr, pirms pasākums bija sācies, klāt jau bija bruņoti vācu karavīri. Viņi uzstāja, ka telpas ir jāatstāj. Daži patiešām arī pameta telpas, bet lielākā daļa palika sēdot. Kādu brīdi izvērtās neveikla pretstāvēšana. Tā pagāja sava pusstunda, līdz lielinieku vadoņi paziņoja, ka šī telpa nav laba sapules notrēšanai. Tā vietā labāk būtu doties uz draudzīgāku norises vietu Tērbetas ielā 57/61 Katrīndambja Palīdzības biedrības telpās.
Pie biedrības nama kāds no lielinieku vadoņiem teica īsu uzrunu, proklamējot, ka 1. decembris ieiešot vēsturē kā nozīmīgs pavērsiena punkts latviešu proletariātam. Daudz nozīmīgāks kā iepriekš proklamētā buržuāziskā republika. Pēc īsās uzrunas sanākušie turpināja gājienu pa Tērbatas ielu. Devos līdzi, ieturot gan nelielu attālumu. Ja nu sāk šaut. Pie tam, biju šeit tikai aiz intereses.
Sanākušajiem bija 2 lieli sarkani karogi, uz kuriem bija rakstīti saukļi ‘’Nost ar okupācijas varu!’’ ‘’Visu varu strādnieku padomēm!’’ ‘’Nost ar kapitālismu!’’ ‘’Lai dzīvo komunisms’’ ‘Es lebe die sozialistische revolution Deutschlands!’’ Visu ceļu demonstrācijas dalībnieki skaļi dziedāja dažādas strādnieku dziesmas un ik pa brīdim izkliedza saukļus.
Uz Stabu un Tērbatas ielas stūra, demonstrāciju papildināja vēl divi pūļi, kas bija attiecīgi nākuši no Suvorova ielas un Aleksandra ielas pusēm. Uzgavilējuši sanākušie ieņēma visu ielu ap Tērbetas ielas 57/61 namu, kur no palīdzības biedrības telpām pa logu sanākušos uzrunāja lielinieku vadoņi. Viņi veltīja skarbus vārdus ne tikai pagaidu valdībai, bet arī sociāldemokrātiem, ebreju Bundam un maziniekiem.
Uzrunas gan vēl bija vien pusē, kad demonstrāciju vietu sāka ielenkt bruņoti vācu karavīri. Sākotnēji pāris, bet viņu skaits ātri uzauga līdz apmēram 30. Es tāpat kā vēl bariņš ziņkārīgo, pagājām aiz karavīriem. Sāka jau šķist, ka tūlīt šaus. Pagaidām vēl demonstranti turējās savās vietās, lielinieku aģitatoru uzmundrināti.
Tad pa Tērbatas ielas bruģi atskanēja biedējoši klaudzieni. No centra puses uz demonstrācijas vietu virzījās 4 armijas jātnieki ar spožiem zobeniem. Šajā brīdī pieķēru sevi pie domas, ka tagad patiešām viss izskatās kā stāstos par piekto gadu. Vien kazaku vietā vācieši. Jātnieki uzņēma kursu uz demonstrantu pusi, izstiepuši zobenus. Draudīgā aina sagrāva demonstrantu apņemšanos, un pūlis sāka mežonīga grūstīties, cenšoties tikt uz Bruņinieku ielas pusi. Velti bija kāda lielinieka saucieni, aicinot strādniekus bruņotai pretestībai.
Demonstranti metās bēgt, bet vācu karavīri sadalījās divās daļās. Vieni dzina uz priekšu pūli, bet otri devās arestēt lielinieku varoņus. Vēroju kā karavīru pavadībā tiek izvadīti vairāki lielinieku līderi, tostarp man pazīstamais Rūdolfs Endrups.
Šķita, ka vis jau ir beidzies. Bet pēkšņi tepat aiz stūra atskanēja šāvienu zalve. Tad vēl viena un vēl viena. Gandrīz sirds apstājās. Patiešām 1. decembris ieies vēsturē kā asiņainā svētdiena? Devos uzmest aci ap stūri, bet nevienu upuri neredzēju. Viens no vācu karavīriem, ieraugot manu satrauktu seju, pasmējās. Neviens neesot nošauts. Karavīri vien šāvuši gaisā, lai panāktu no Suvorova ielas puses nākošas agresīvi noskaņotas demonstrācijas izklīšanu. Nesot tak vācu karavīri nekādi barbari, lai šautu uz neapbruņotiem vīriem, sievietēm un bērniem.
Beigās diena bija beigusies mierīgi. Nedz tautas padome, nedz izpildkomiteja netika ievēlēta un arestēti ir vien lielinieku priekšstāvji. Tomēr redzot notikumu gaitu, šāds iznākums ir drīzāk laimīga sagadīšanās kā labi plānota demonstrācijas izklīdināšana.
*1918. gada 1. decmebra ieraksts dienasgrāmatā.
