Andrejs Kalniņš
Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.
Saziņas medijs projektā #LV99plus - ieraksti dienasgrāmatā.
Adrejam ir arī savs "Facebook" profils.
Fakts aiz stāsta: 1919. gada beigās lielinieku vara Vidzemē strauji saira. Pēdējās lielinieku varas dienās bēgošā Sarkanā armija nodevās laupīšanai. Vienīgais pretspēks lieliniekiem bija tā dēvētie "zaļie partizāni" - bruņotas pretlielinieciskas vienības, kuras organizēja pretestību visā Vidzemē.
Šajās dienās jūtos kā laiva savu sajūtu vētrā. Svaidos no sajūsmas līdz bailēm, no cerībām līdz izmisumam. Lielinieku vara vada savas pēdējās dienas Vidzemē un Cēsis – tas jau vien būtu pamats lielam priekam. Bet lielinieku bēgšana drīzāk ir sirošana. Lauku saimniekiem un godīgiem pilsoņiem tiek atņemts pēdējais – lopi, vērtslietas, sēklas graudi, pat apavi. Lielinieki esot nolēmuši, ka kulakiem un buržujiem būs staigāt basām kājām, un izmanto pēdējo iespēju pazemot "naidīgās šķiras". Viņi savāc pēdējo mantību, kuru nebija izputinājis karš.
Zaudēta manta dzīvības priekšā, protams, ir sīkums. Lielinieki izmanto pēdējo iespēju nokārtot rēķinus, arestējot un nošaujot. Šādas zvērības ir vēl šausmīgākas. Nomirt apzinoties – vēl pāris dienas un lielinieku laiki būtu beigušies.
Mēs arī mājās trīcam. Par mantu sen vairs nebēdājam - esam kratīti neskaitāmas reizes un saglabātie iekrājumi ir labi noslēpti. Tā vietā ik vakaru lūdzam, kaut tēvu nepaņemtu. Māte pat uzstāj, lai tēvs slēptos mežā, tomēr viņš atsakās mūs atstāt kaut uz dienu.
Vienīgais, kas attur lieliniekus no galējas zvērības, ir zaļie partizāni. Zaļie pilnībā kontrolē veselus pagastus, un lielinieki ārpus pilsētām var iziet vien labi bruņotās vienībās. Zaļie bieži aptur lielinieku karavānas ar visu laupījumu un ir sagūstījuši vairākus lielinieku aktīvistus. Tāpat zaļie piedraudējuši lieliniekiem – par katru lielinieku nošauto Vidzemes pilsoni un saimnieku mirs divtik lielinieku. Lielinieki no zaļajiem patiesi baidās, un šķiet - vien šī iemesla dēļ daudzu vidzemnieku dzīvības ir pasargātas.
Arī atbrīvošanu nevar gaidīt ar mierīgu sirdi. Ja Cēsīs pirmie ienāks ziemeļnieki un igauņi, tad varēšu uzelpot. Bet, ja tie būs vācieši, tad dvēseles miers nebūs atgūts. Ne tikai lielinieku avīzēs, bet arī cilvēku valodās klīst nostāsti par šausmām Rīgā. Cilvēki mēļo, ka vāciešus esot pārņēmusi mežonīga atriebības kāre un viņi gribot latviešus atkal pataisīt par saviem kalpiem. Lai gan šajos stāstos pārspīlējumu netrūkst, vāciešiem tik un tā neuzticos. Ceru tikai un vienīgi uz ziemeļniekiem.
*1919. gada 26. maija ieraksts dienasgrāmatā.
