Jekaterina Pavlova
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Jekaterina Pavlova ir Dvinskas cietokšņa kara hospitāļa žēlsirdīgā māsa. Dzimusi Daugavpilī 1892. gada 3. martā. Sākoties karam pieteicās kļūt par žēlsirdīgo māsu un pēdējo pusotru gadu strādā Dvinskas cietokšņa kara hospitālī. Jekaterina sarakstās ar savu māsu Antoņinu (29 gadi), kura kopā ar vīru inženierī Sergeju (33 gadi) evakuācijas līdz ar industrijas iekārtu izvešanu. Māsa ar vīru Sergeju kara laikā dzīvo Kazaņā.
Jekaterinai ir arī savs "Facebook" profils un viņa ar domubiedriem diskutē vēstures telpā "Dzīvā vēsture".
Gada sākumā, kad vācu karavīri ienāca Dvinskā, vismaz sirdi mierīgu darīja viņu staltums un disciplīna. Tas bija pilnīgs pretstats boļševiku musinātajiem krievu karavīriem. Ak, kā viss ir mainījies! Izrādās, revolūcija arī vāciešus ir padarījusi par tādām pašām lupatām kā manus līdztautiešus. Revolūcija ir sērga.
Ja pirms mēneša vācieši solījās mūs aizsargāt, tad tagad redzam šīs apņemšanās tukšumu. Jau pāris dienas Dvinskas apkārtni savās rokās ir pārņēmuši boļševiki. Pašā Dvinskā viņus kavēja ieiet vienošanās ar vāciešiem, kuri solījās šodien pamest pilsētu. Šodien tas arī notiek. Vācieši brauc prom, un boļševiki iekšā.
Boļševiku bandīti paspēja sastapt prom braucošos vāciešus. Cik pretīgi bija vērot savstarpējo brāļošanos. Daži boļševiki pat palīdzēja vāciešiem sakraut vilcienos līdzņemamo. Tikmēr citur vācu karavīrus uzmundrināja improvizēts ansamblis, boļševiku zaldātu mūziķiem spēlējot jautras dziesmas. Kad kāds no vācu vilcvienu sastāviem devās ceļā, apkārt stāvošie boļševiki skaļi bļāva ‘’Urrā, urrā’’.
Balagāns beidzās vien pret vēlu vakaru, lielākai daļai vāciešu izbraucot no Dvinskas. Tomēr pāris simti vāciešu vēl palikuši cietoksnī. Tumsa atkal ir pārņēmusi manu pasauli.
*1918. gada 9. decembra ieraksts dienasgrāmatā.
