Andrejs Kalniņš
Autors ir viens no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Andrejam ir arī savs "Facebook" profils un un viņš veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Šorīt ap četriem rītā mani pamodināja līksmības pilns tēvs: Celies dēls! Šodien pasludinās neatkarīgu Latviju! Samiegojies, sākotnēji neaptvēru brīža svinīgumu. Mans tēvs visu vakardienu bija pavadījis kopā ar citiem partijas biedriem no Cēsu apkārtnes, gaidot ziņas no Rīgas. Vien pēc trijiem naktī Cēsīs piestājot vilcienam Rīga-Rēvele, kāds zemnieku savienības biedrs izkāpa uz brīdi, lai informētu turp sapulcējušos cilvēkus. Nodevis vēstījumu, viņš aizbrauca tālāk apziņot Valmieras un Valkas biedrus.
Vēl kādu brīdi parunājies ar mani un māti, tēvs likās gulēt. Tikmēr man vairs miegs nemazākajā mērā nebija prātā. Sajūsma bija pārāk liela. Vien žēl, ka pats nevaru piedalīties vēsturiskajā brīdī. Tad es attapos – vilciens uz Rīgu atiet no Cēsīm vienos pēcpusdienā. Ar to pat varētu paspēt, ja ne uz pašu proklamācijas sapulci, tad vismaz būt Rīgā vēsturiskajā mirklī.
Tēvu modināt vēl kādu laiku nedrīkstēja, bet māte jau bija augšā. Sāku lūgties viņai par iespēju braukt uz Rīgu. Sākotnēji viņa bija strikti noraidoša, bet, redzot manu nerimstošo degsmi, kļuva piekāpīgāka. Viens es nekādā gadījumā nedrīkstot braukt. Bet, ja tēvs piekristu, tad mēs varētu braukt kopā.
Nogaidījis līdz pus vienpadsmitiem, devos celt tēvu. Gluži kā es pirms pāris stundām, viņš bija apjucis. Vien pamazām atgūstot sapratni, viņš sāka apsvērt manu piedāvājumu. Domīgi sēdēdams uz gultas, viņš teica: ‘’Labi brauksim!’’
Rīgā mēs iebraucām jau pēc pieciem pēcpusdienā. Izkāpuši, steidzāmies uz Latvju operas namu. Ak to prieku, pie daļas no mājām bija izkārti latviešu karogi. Mana sirds pildījās ar siltumu. Biju aizkustināts līdz pat dziļākajam savas dvēseles nostūrim.
Kad ieradāmies pie operas nama, turp jau bija sapulcējies liels pūlis. Sanākušie cilvēki uzgavilēja no nama laukā nākošajiem Tautas padomes biedriem. Daļa bija pie krūtīm piesprauduši latviešu nacionālo karogu, citiem bija gan latviešu nacionālais karogs, gan sarkanais sociālistu karogs, bet daļai vien sociālistu karogs.
Jautāju tēvam, kāpēc tāda dažādība? Pilsoņi esot tie, kam lepni piesprausts viens latviešu nacionālais karogs. Eseri, lai parādītu savas simpātijas sociālismam, piesprauduši gan latviešu karogu, gan sarkano karogu. Bet sociāldemokrāti ieņēmuši principiālu nostāju – viena pati sarkanā lenta. Man šķita, ka tā gan ir nevajadzīga izrādīšanās un pat nedaudz bezkaunība.
Kad no operas nama iznāca Ulmaņa kungs, pūļa ovācijas sasniedza kulmināciju. Tik liela bija sajūsma redzot pirmo Latvijas premjerministru. Kad Ulmaņa kungs bija pametis svinīgā notikuma vietu, daļa sanākušo sāka lēnām izklīst. Pēdējiem no operas nama iznākušajiem saņemot jau klusākas gaviles.
Līdz vilcienam mājās, kurš no Rīgas atgāja vienpadsmitos vakarā, vēl laika bija daudz. Rīgā līdz šim esmu bijis vien kā mazs bērns, tāpēc īpaši neskumu. Izmantojām iespēju pastaigāt pa Rīgu, cenšoties turēties uz apgaismotajām ielām. Ik pa brīdim varēja dzirdēt pa kādai patriotiskai dziesmai un mēs ar tēvu nekautrējāmies pievienoties ar savām balsīm. Kas par dižu un brīnišķīgu dienu!
*1918. gada 18. novembra ieraksts dienasgrāmatā.
