#LV99plus: Lai piesaistītu skatītājus, Cēsīs teātri apvieno ar ballēm

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autors ir viens no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāts, bet nekādā gadījumā ne "feiks". Šis varonis mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Andrejs Kalniņš

Autors ir viens no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.

Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.

Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.

Andrejam ir arī savs "Facebook" profils un un viņš veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture". 

Vasara ir sākusies ar īpaši aktīvu Cēsu jauniešu interesi par teātri. Par to var pateikties teātra darbiniekam Teodoram Podniekam, kurš kopā ar domubiedriem – Jūliju Rozi, Jāni Stakli, Herbertu Zomeru un citiem -, ir izveidojis nelielu teātra trupu.

Katru nedēļu trupa uzved vismaz pāris izrādes, un par apmeklētāju skaitu nevar sūdzēties. Mēs ar draugiem arī, protams, nelaižam garām nevienu no teātra vakariem. Tomēr jāsaka godīgi, ka jaunatnes lielā teātra mīlestība nav saistīta tikai ar augstu kultūras līmeni. Podnieka trupa ir nonākusi pie secinājuma, ka labs veids, kā piesaistīt publiku teātrim, ir pēc katras no izrādēm organizēt balli. Ja esi samaksājis par teātra biļeti, laipni aicināts arī uz balli.

Pat mans skolas biedrs Skals, kuru policija nesen atbrīvojusi un kurš ir visīstākais pašpuika, līdz šim ir izlaidis tikai vienu teātra izrādi. No viņa arī nākas dzirdēt nepatīkamus izteikumus par to, ka tas teātris jau nu gan velkas pārāk ilgi.

Viņš nav vienīgais, kas domā tik trulas domas. Pirms pāris dienām, jau sākoties ballei, uzsāku sarunu ar kādu piemīlīgu jaunkundzi. Cerēju ar viņu padalīties savā sajūsmā par tikko redzēto un prasīju viņas domas par izrādi. Bet viņa vien atbildēja, ka izrāde bijusi garlaicīga un daudz par garu. Vienīgā viņas interese esot bijusi staltie aktieri. Pēc šādas  atbildes man šķērmi ap dūšu apskrēja un negribēju vairs ielaisties nekādās tālākās darīšanās ar tik tumsonīgu personu.

Balles nāk par sliktu arī manas mammas attieksmei pret manu iesaisti kultūras dzīvē. Viņa netic, ka man patiesi no sirds patīk teātris, un saka, lai beidzu fleitēt. Esot es atradis ieganstu, lai apkārt žūpotos. Labi, ka manā pusē nostājas tēvs, kuram nav žēl mani pabalstīt arī finansiāli. Tik diemžēl arī viņš domā, ka es uz teātri dodos tikai, lai aizietu meitās. Man, protams, nebūtu nekas pretī iepazīt kādu sirdsdāmu, kurai arī teātris būtu sirdij tuvs. Vien šāds ar lustīgām ballēm apvienots teātris nav īstā vieta, kur atrast būtni, ar kuru dalīt savas kultūras alkas.

*1918. gada 16. jūnija ieraksts dienasgrāmatā.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti