Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Dažu veikalu skatlogos var ieraudzīt pa kādam skaistam apavu pārim, kurš, lai gan padārgs, tomēr šķiet šiem laikiem lēts. Melni, smuki nopucēti, tie stāv izlikti apskatei, gaidot savu pircēju.
Bet kā jau karā, arī šeit ir sava viltība. Smuki nopucētie, melnie apavi patiesībā ir no papīra. Papīrs ir labi nomaskēts ar biezu lakas un smēru kārtu. Pirmajā acu uzmetienā it nemaz nepateiksi, kas zem visa tā slēpjas.
Pielaikojot, lai gan nedaudz savādi, liekas, ka kājās parastas kurpes. Bet pietiek vienu reizi iziet pastaigā lietū, un kariete pārvēršas ķirbī. Nabaga piekrāptais attopas izšķīduša papīra un krāsas peļķē.
*1918. gada 8. septembra ieraskts dienasgrāmatā.
