Andrejs Kalniņš
Autors ir viens no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Andrejam ir arī savs "Facebook" profils un un viņš veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Drīz būs apritējis jau gads, kopš neesmu bijis tālāk par pāris kilometriem no Cēsīm. Tāpēc biju īpaši priecīgs, kad tēvs pieteica, ka varēšu viņam doties līdzi uz Jaunpiebalgu. Tur tēva draugam ir radies strīds par īpašuma mantojuma tiesībām, un tēvs kā jurists ir apņēmies viņam palīdzēt. Lai nodarbinātu mani ar kādu nopietnāku, intelektuālu darbu, es esmu pieteikts kā tēva asistents.
Uz Jaunpiebalgu mēs, protams, devāmies pa jauno dzelzceļu. Sliežu ceļu sāka būvēt 1916. gadā, lai nodrošinātu ātrāku apgādi starp fronti un Iekškrieviju, bet pabeidza vien pēc lielinieku apvērsuma, kad fronte bija jau pilnībā sabrukusi.
Dzelzceļa būvei bija pievērsta liela uzmanība, un tā izraisīja pāris strīdus. Piemēram, vecpiebaldzēni bija ļoti neapmierināti, ka jaunā līnija ies caur Jaunpiebalgu. Līdz šim viņi bija jutušies daudz svarīgāki, bet tagad Jaunpiebalgas iedzīvotāji var izbaudīt modernā transporta labumus. Strīdi izcēlās arī par to, kuriem strādniekiem tieši būtu jābūvē dzelzceļš. Krievu valdība dzelzceļa būvē iesaistīja Kurzemes bēgļus. Bet tas izsauca vietējo vidzemnieku neapmierinātību, jo valdība strādniekiem maksāja patiesi lielas algas. Tāpēc dažās aprindās dzelzceļa līnija ir nokristīta par ‘’pasaules dārgāko ceļu’’. Nelabvēļi teica, ka strādnieki katru izrakto lāpstu smilšu varēja iemainīt pret lāpstu ar naudu.
Pilnībā pabeigta līnija gan nestāvēja ilgi. Jau drīz sākās vāciešu uzbrukums, un lielinieki atkāpjoties centās bojāt sliedes cik vien iespējams. Tāpēc pirmajos mēnešos pēc lielinieku padzīšanas dzelzceļa satiksme bija ierobežota. Tagad tā ir pilnībā atjaunota, un uz Jaunpiebalgu nav jākratās ar zirgu pajūgu.
Ainava, kas paveras ārpus Cēsīm, ir gaužām skumja. Abpus dzelzceļam var redzēt īstu postažu. Agrāk tik turīgās saimniecības ir izpostītas, no mājām ir palikušas vien apsvilušas drupas. Tāpat ik pa brīdim var redzēt pa kādam krustam – tur atdusas vietu ir raduši daudzie kara upuri. Nevienam nevajadzīgi ceļmalās mētājās lielgabali, sadragāti vagoni un cita kara tehnika. Nekad nebiju domājis, ka karš būs atstājis tik briesmīgu iespaidu uz agrāk tik lepno Vidzemi. Par aizgājušo laiku spožumu turpināju domāt, iebraucot Piebalgas stacijā. Vai mēs vispār maz spēsim atgūties?
Pie stacijas mūs sagaidīja tēva draugs, un viņi savā starpā sāka garlaicīgas sarunas par īpašumu dalīšanu. Šovakar vēl darba duka nav sākusies, tāpēc varu pārāk neiedziļināties viņu runās. Rīt gan visu dienu uzmanīgi jāklausās un jāseko ik katrai tēva norādei. Prasīju tēvam, ko viņš domā par apkārt redzamo. Viņš atbildēja, ka vienīgā cerība uz atgūšanos no posta esot smags darbs un tāpēc arī mums šobrīd labāk būtu domāt par saviem šī brīža uzdevumiem. Kā tēvs spēj saglabāt tik lietišķu noskaņu pēc visa iepriekš redzētā, man patiesi nav skaidrs.
*1918. gada 24. jūlija ieraksts dienasgrāmatā.
