Marija Bērza
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas hronoloģiski stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti.
Marija Bērza (dzimusi Tišlere), 29 gadi (dzimusi 1888. gada 1. decembrī) – Kuldīgas vācbaltu amatnieka meita, kura īsi pirms kara apprecēja turīga latviešu saimnieka vecāko dēlu Ansi Bērzu. Sākoties karam, vīru iesauca armijā. Viņš piedalījās Prūsijas ofensīvā un pēc Tannenbergas kaujas kļuva par karagūstekni. Vīra ģimene pēc Kurzemes okupācijas sākuma devās bēgļu gaitās, un vīra brālis Kārlis pieteicās strēlniekos. Marija pati nedevās bēgļu gaitās un kopā ar savu mazo meitiņu Annu (dzimusi 1912. gadā) palika pie saviem vecākiem Kuldīgā. Marijas rūpju centrā ir viņas vīrs, kuram viņa regulāri sūta vēstules, pārtikas paciņas un cita veida palīdzību. Paralēli Marija sarakstās arī ar savu māsu Vilhelmīni, kura dzīvo Liepājā. Tāpat ar Mariju cenšas sazināties vīra vecāki, kuri grib uzzināt kaut ko vairāk par savu dēlu. Marija aplūkotajā periodā pamatā uzturas Kuldīgā, periodiski dodas apciemot māsu Liepājā.
Par diskusiju platformu šiem notikumiem un tā laika dzīvesstilam piedāvājam mūsu "Facebook" grupu "Dzīvā vēsture",bet Marijai ir arī savs "Facebook" profils.
Cik patīkami ir atgriezties mājās savā ierastajā ik dienas ritmā. Tēvs, Anniņa, Hannas tante – visi mīļie un tuvie šajā pilsētā. Šovakar pie tēva ciemojās viņa draugs Švarca kungs. Pirms kara Švarca kungs bija viens no veiksmīgākajiem koloniālpreču pārdevējiem Goldingā. Tagad, protams, nekāda dižā kafijas un kakao tirdzniecība nesanāk.
Tomēr Švarca kungam ir raksturīga neatlaidība, kā arī rīcības brīvību vēl arvien nodrošina uzkrājumi. Šovakar viņš manam tēvam prezentēja jaunu biznesa ideju – trušu audzēšanu. Līdz šim Kurzemē neviens nopietni ar truškopību neesot nodarbojies. Un patiesi, kāpēc lai to darītu? Zemes ganībām pieticis, un lauksaimnieki labāk uzbarotu cūkas un liellopus.
Bet šajos laikos, Švarca kungs uzskata, ir pienācis laiks kopt trušus. Tie ir viegli uzturami, maz ēd un ātri vairojas. Turklāt, lai sāktu truškopību, pietiek vien pāris iegādāties un skatīties, kā aug to skaits. Un gala rezultātā būs gan gaļa, gan kažoks.
Tēvs prasīja: ‘’Heinrih, ko tad Tu par tiem trušiem zini?’’ Švarca kungs atbildēja, ka viņš ir atradis kompanjonu – kādu oberosta ierēdni, kura ģimenei piederot trušu ferma Elzasā. Tagad kara gados viņa ģimene gūstot ļoti labu peļņu.
Viņš nevarot saprast, kāpēc mēs te Kurzemē neesam jau sākuši audzēt trušus. Stāstot visiem, ka truši arī pie mums jāaudzē, un pat rakstus presē publicē, bet neviens viņu neņemot galvā. Tāpēc kompanjons bijis ļoti priecīgs par Švarca kunga ieinteresētību. Abi kopā tagad plānojot trušu fermas veidošanu. Tēvs novēlēja veiksmi, bet turpmākā vakara gaitā sarunas aizgāja par garlaicīgām politikas tēmām.
*1918. gada 10. janvāra ieraksts dienasgrāmatā.
