Jekaterina Pavlova
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Jekaterina Pavlova ir Dvinskas cietokšņa kara hospitāļa žēlsirdīgā māsa. Dzimusi Daugavpilī 1892. gada 3. martā. Sākoties karam pieteicās kļūt par žēlsirdīgo māsu un pēdējo pusotru gadu strādā Dvinskas cietokšņa kara hospitālī. Jekaterina sarakstās ar savu māsu Antoņinu (29 gadi), kura kopā ar vīru inženierī Sergeju (33 gadi) evakuācijas līdz ar industrijas iekārtu izvešanu. Māsa ar vīru Sergeju kara laikā dzīvo Kazaņā.
Jekaterinai ir arī savs "Facebook" profils un viņa ar domubiedriem diskutē vēstures telpā "Dzīvā vēsture".
Nu jau kādu brīdi cietoksnī valda spocīgs tukšums. Pat man vairs grūti ir saprast, kāpēc kāds šeit vēl izvēlas palikt. Kāpēc es pati vēl šeit uzturos? Lai apkoptu tos pāris ievainotos, kas te vēl palikuši? Viņi paši pie pirmās izdevības šo vietu pametīs. Varbūt tā arī ir mana misija, sagatavot viņus šim ceļam.
Bet šī vairs arī nav Krievijas nākotnei izšķiroša vieta. Tam, ko vācieši darīs, vairs nav nekādas nozīmes.
Krievijas nācijas liktenis, šķiet, izšķirsies pie Donas.
Mūsu drosmīgie ģenerāļi Kaļedins un Korņilovs ved mūsu patriotus cīņā par savas valsts, par savas tautas nākotni.
Ar vislielāko interesi ķeru katru ziņu no šīs vietas. Nav svarīgi vai tā boļševiku prese vai pāri frontei pārnesta vācu avīze. Meklēju ik vārdu par notikumiem tur. Un, saprotot, ka abas puses melo, cenšos izvilkt to, kas man šķiet patiess. Tāpat manu prātu nomāc domas par poručiku Kazakovu. Ik vakaru aizlūdzu par viņu, šo varoni, savas dzimtenes patriotu. Kopš viņš devās uz Donu, manu sirdi pilna gan lepnums, gan bažas. Esmu pārliecināta – Dievs ir viņu pusē, un ar savu apņēmību un drosmi viņi satrieks boļševikus un atjaunos mūsu dzimtenes varenību.
*1918. gada 12. februāra ieraksts dienasgrāmatā.
