Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Mītavas strādnieku padome nolēma – pilsētā nedrīkst būt bezdarbs. Vien izpratne par to, kas ir bezdarbs, strādnieku padomei ir atšķirīga no ierastā. Viņiem bezdarbs ir bezdarbība, bet bezdarbība – fiziska darba trūkums. Tāpēc no šī brīža piederēt veselai strīpai profesiju – juristi, tirgotāji, profesori, arhitekti u. c. -, tagad nozīmē būt bezdarbniekam. Ko darīt ar bezdarbniekiem? Protams, sūtīt strādāt ‘’īstu darbu’’.
Arī man ir tikusi laime izbaudīt ‘’īstu darbu’’. Esmu iekļauts darba brigādē kopā ar vēl vairākiem cienījamiem Mītavas pilsoņiem. Vācieši, latvieši, ebreji un krievi – tautībai šeit nav starpības. Kā buržuji mēs esam nozīmēti ''īstam darbam''.
Pats darbs kā nu kuram. Dažu labu baņķieri var redzēt dienu dienā slaukām ielas. Citiem nepaveicās un jādara netīrāki darbi – jātīra atejas vai lopu kūtis. Mūsu darba brigādei pienākums cēlāks – labot tiltus. Pirmais uzdevums ir divi tilti pār Iecavu netālu aiz pilsētas robežām.
Darbu komandē jauns puisis, kurš liek sevi dēvēt par Janku. Janka ir duālas dabas cilvēks. Brīžiem viņš cenšas būt draudzīgs un pat uzmundrina mūs. Bet, ja pie darbu uzraudzīšanas piedalās vēl kāds no boļševikiem, tad gan valoda kļūst skarba, un Janka bez aiztures mūs lamā par kapitālistu cūkām un asinssūcējiem. Šādos gadījumos viens no maniem kompanjoniem Vītiņa kungs, iepriekš veiksmīgs baļķu tirgotājs, joko, ka pie mums no 16. gs. ieradies ir pats Jānis Briesmīgais.
Klaušas nevienam no mums gan nav nekas jauns. Vēl vācu laikā rudenī un pavasarī pat augstdzimušiem vietējiem vāciešiem bija uz pāris dienām jāpiedalās ceļu labošanas klaušās. Vien toreiz vācu karavīri pret mums izjuta lielu cieņu un bieži paši izdarīja smagākos darbus. Tagad no manierēm un pieklājības ne miņas. Pat Jankas un viņa biedri mēģinājumi būt familiāriem parasti ir vulgāri, nemaz nerunājot par lamu vētru.
*1919. gada 25. februāra ieraksts dienasgrāmatā.
