Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Fakts aiz stāsta: 1919. gada septembra beigās Bermonta štābs izplatīja baumas par gaidāmu Latvijas armijas uzbrukumu. Baumas Bermonta komandētā Rietumkrievijas brīvprātīgo armija izmantoja, lai izvietotu savas vienības vēl neieņemtās Kurzemes un Zemgales pilsētās un lai uzsāktu Latvijai lojālo iedzīvotāju apcietināšanu.
Jelgava ir kā izolēta sala. Ne vairs atrast avīzes no ārpasaules, nedz arī kur aizbraukt – satiksme ar Rīgu un lielajām Kurzemes pilsētām gandrīz pilnībā apturēta. Tāpat nestrādā pasts, un telegrāfa vadi atvienoti no Rīgas un Kauņas. Saziņa iespējama vien ar Prūsiju.
Pieaugot neziņai, strauji izplatās baumas. Bermonts paziņojis, ka gaidāms latviešu uzbrukums, un tagad visa pilsēta ir bažīgās gaidās. Dažiem vācu-krievu varā tīri labi iet, un viņi it nemaz negrib redzēt Latvijas valsts atgriešanos. Pretējā pusē stāv Latvijai lojālie, pārsvarā latvieši, un tie, kam Bermonts pagalam neciešams, pārsvarā ebreji. Latvijas armijas ienākšana būtu atsvabināšana, bet līdz tam liels risks tikt apcietinātiem. Nostāsti par pazudušiem jaunajai varai nevēlamiem cilvēkiem pienāk ik dienas. Latviešu uzbrukuma draudi varētu būt labs iegansts jaunam apcietināšanas vilnim. Un tad ir pārējie, kam politika vienaldzīga. Tiem galvenās raizes par to, ka pilsēta atkal varētu tikt ierauti sīvās kaujās. Armiju maiņas sanācis redzēt pietiekami bieži, un jāatzīst, nekā patīkama tur nav.
1919. gada 25. septembra ieraksts dienasgrāmatā.
