Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Amizants skats šodien pavērās Daugavmales tirgū. Kādam no tirgotājiem izspruka paprāvs sivēns. Visi centās to noķert, bet žiperīgais lopiņš izrādījās izveicīgāks par cilvēkiem. Tā nu viņš bēga no vajātājiem, līdz visiem par lielu pārsteigumu iemetās Daugavā.
Skatītāji bļāva un skādējās, ka cūcēns būs pagalam, jo tas bija apņēmīgi uzņēmis kursu uz otru Daugavas malu. Tomēr pēc brīža dzīvnieks saprata, ka nevēlas atdot sevi likteņupei, un kūlās atpakaļ uz krastu.
Pie tirgus krasts ir gana augsts, lai sivēns nevarētu tiktu ārā. Bet mūslaikos tādas vērtības noslīkšanu nevar pieļaut. Kāds no puišiem, kurš jandāliņu bija vērojis no malas, metās ūdenī, saķēra sivēnu un izvilka to krastā. Apkārtējie varoni sagaidīja ar lielām gavilēm. Visiem bija skaidrs, ka puisim ir paveicies. Viņš varēs pretendēt uz labu atlīdzību no saimnieka.
Notikums ir kā labs spogulis par kara laikiem. Agrāk ko tādu cilvēki labākajā gadījumā uzņemtos vien, lai glābtu bērnu. Muļķa sivēna dēļ neviens Daugavā nelektu. Bet tagad sivēns ir vērtīgāks par zeltu. Ar zeltu izsalkumu nenomāksi. Domāju, ka daudzi no tiem, kas vēroja notikumus, apskauž puisi un paši nožēlo, ka nemetās pakaļ sivēnam. Dzirdēju, ka viens no skatītājiem, vecāks strādnieks, pie sevis nomurmināja, ka labāk noslīkt, cūku glābjot, bet vismaz cerot uz kārtīgu maltīti, nekā aiziet gulēt atkal neēdušam.
*1918. gada 28. augusta ieraksts dienasgrāmatā.
