Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Lēnīgā pastaigā uz Vērmanes dārzu uz Suvorova ielas ievēroju kaut ko neparastu. Pie ielas trīsdesmitā nama vairs nedrūzmējās ļaužu pūlis. Līdz šim pie ēkas vienmēr bija pārpilns ar trūcīgajiem, kuri stāvēja rindā, lai iegūtu zupu no pilsētas zupas virtuves. Bet šodien vien pāris noplukuši večuki, kuri, šķiet, jau bija paēduši un dzīvi apsprieda jaunākās aktualitātes.
Zinātkāres mākta piegāju pie vectētiņiem apjautāties, kur pazuduši visi zupas kārotāji. Vecīši apjuka par izrādīto uzmanību. Garākais un izstīdzējušākais no viņiem jautāja: ‘’Ko tad nu freilenīt, sakārojies nabagu zupu? Ka tik nesamaitā šiko māgu.’’ Pārējie apkārt skaļi smējās, liekot man nosarkt.
Viens no večukiem, kura labā acs bija balta no akluma, uzsauca pārējiem par labu manieru trūkumu un sāka skaidrot situāciju. Pilsētā runājot, ka vācieši pie zupām jaucot indīgas vielas. Daļa uzskatot, ka tas tāpēc, lai noindētu visus nabagus, bet citi, ka indīgās vielas palīdzot apslāpēt puvušās gaļas smārdu.
Jebkurā gadījumā ikviens, kuram kaut cik prāta, vairs nabago zupas neēdot. Labāk ubagot vai pirkt ēdamo pa bargu naudu, nekā noindēties. Večukiem gan viss esot vienalga. Dzīvot vairs neesot atlicis daudz, un labāk nomirt ar kaut nedaudz piepildītu māgu nekā no bada.
Ejot prom, apdomāju dzirdēto. Lai kādi arī vācieši nebūtu, šaubos, ka kādu aiz ļauna prāta indētu. Drīzāk grūtajos laikos baumas izplatās ātri, un pat vismazākais pārpratumus var izaugt par lielu intrigu.
*1918. gada 10. augusta ieraksts dienasgrāmatā.
