Gada pirmo nedēļu, pat neskatoties uz maniem grēka darbiem Vecgada vakarā, tēvs bija ļoti labā omā. Tuvojas Satversmes sapulce, uz kuru tēvs lika lielas cerības. Tāpat Maskavā sāka iznākt Latviešu zemnieku savienības avīze ‘”Gaisma’’ un tēvam bija atsūtīts tās pirmais numurs. Man kā grēkāzim arī to nācās izlasīt, un, jāsaka, daudz garlaicīgāks par ‘’Līdumu’’. Bet vismaz tēvs bija priecīgs. Viņš patiešām domāja, ka būs kāds jēdzīgs atrisinājums tam visam.
Bet tagad šī pacilātība ir kā aizslaucīta. Tēvu dziļi ir satriekuši visi pēdējo dienu notikumi. Ja sākotnēji tēvs bija nikns,
kad uzzināja par Satversmes sapulces padzīšanu un varas darbiem Valkā, tad tagad tā vietā ir iestājies izmisums un bailes. Kas būs tālāk?
Rīt visā Vidzemē ir izziņota brīvdiena – Revolūcijas svētku diena. Pie jebkuriem citiem apstākļiem būtu sajūsmināts par iespēju neiet uz skolu. Bet šoreiz, ko tieši nozīmē šie lielā steigā izziņotie svētki? Vai tas ir mēģinājums nomierināt satrauktos prātus? Triks acu apmānam? Vai arī sākums kam daudz sliktākam? Pat māte, kura allaž izmanto iespēju pakaitināt tēvu, ir satraukta un izvairās runāt par šiem jautājumiem.
*1918.gada 21.janvāra ieraksts
