Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Metos ar pilnu krūti baudīt politiskās brīvības. Jau svētdien devos uz sociāldemokrātu rīkoto mītiņu Rīgas Jaunā teātra ēkā Romanova ielā. Turp partijas runas vīri pavēstīja par partijas lēmumu atbalstīt Tautas padomes un neatkarīgas Latvijas dibināšanu. Sociāldemokrāti atbalstīšot demokrātiju un iebildīšot pret jebkādām diktatoriskām izpausmēm. Tāpat partija paziņoja par galēju norobežošanos no lielinieciskuma. Pēdējo uzsvaru šķiet nebija uztvēris kāds partijas pārstāvis no Valkas, kurš iesāka savu runu izteikti lielinieciskā garā. Jau drīz viņa virzienā tika vērsti niknuma pilni izsaucieni, draudi un svilpieni, liekot nabagam ātri pamest skatuvi.
Vakar izmetu loku pa pilsētu, aizstaigājot arī līdz Rīgas 2. Teātra namam. Turp redzēju gavilējošu pūli, kādu brīdi vērusies notiekošajā, devos atpakaļ uz māju pusi.
Šodien atkal devos uz mītiņu. Turp dzirdēju par amizantajiem atgadījumiem, šorīt sanākot pirmajai Tautas padomes sēdei pilsētas domes zālē. Sēdi bija paredzēts atklāt vienpadsmitos, tomēr tās sākums aizkavējās teju par stundu. Iemesls – karogi. Pie domas ēkas plīvoja divi Vācijas karogi, un tas padomes vadītāja vietniekam Zemgalam nekādā veidā nebija pieņemams. Zemgals pavēlēja karogus novākt un to vietā uzstādīt sarkanbalti sarkanos Latvijas karogus.
Pavēles izpildē esot iejaucies Vācijas nozīmētais pārstāvis Vinnigs. Viņš piedāvāja kompromisu – izkārt vienu Vācijas un vienu Latvijas karogu. Arī tas Zemgalim un citiem padomes biedriem nebija pieņemams, un sākās ilgstoša diskusija. Kamēr abas puses nepiekāpīgi palika pie sava, domes saimnieciskie darbiniek, protams, latvieši pēc tautības, bija aiz Vinniga muguras abus Vācijas karogus noņēmuši un izkāruši sarkanbalti sarkanos. Tiklīdz tas bija izdarīts, Zemgals kopā ar pārējiem padomes biedriem lepni iesoļoja domes ēkā garām apstūlbušajam Vinnigam.
Domes sēdē pirmo vijoli esot spēlējuši sociāldemokrāti Menders un Kalniņš. Abi esot nolasījuši garu sūdzību sarakstu par vācu armijas izrīcību pēdējo nedēļu laikā, un uzstājuši uz stingru padomes un pagaidu valdības nostāju pret vācu militāristiem. Sēdē esot arī plaši apspriesti jautājumi par starptautiskajiem sakariem un vispārēju organizēšanos reģionos.
Kad sēde bija noslēgusies, padomes locekļiem par lielu sašutumu viens no Latvijas karogiem bija nozudis un tā vietā atkal plīvoja Vācijas karogs. Zemgals sašutuma pilns esot paziņojis, ka iesniegs oficiālu sūdzību un ka domes ēkā padome vairs sēdes nenoturēs.
*1918. gada 19. novembra ieraksts dienasgrāmatā.
