#LV99plus: Hondurasa un Gvatemala piesaka karu Vācijai

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem un 4 mēnešiem.

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autore ir viens no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāta, bet nekādā gadījumā ne "feika". Šī varone mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Marija Bērza

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas hronoloģiski stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti.

Marija Bērza (dzimusi Tišlere) 29 gadi (dzimusi 1888. gada 1. decembrī) – Kuldīgas vācbaltu amatnieka meita, kura īsi pirms kara apprecēja turīga latviešu saimnieka vecāko dēlu Ansi Bērzu. Sākoties karam vīru iesauca armijā. Viņš piedalījās Prūsijas ofensīvā un pēc Tannenbergas kaujas kļuva par karagūstekni. Vīra ģimene pēc Kurzemes okupācijas sākuma devās bēgļu gaitās un vīra brālis Kārlis pieteicās strēlniekos. Marija pati nedevās bēgļu gaitās un kopā ar savu mazo meitiņu Annu (dzimusi 1912. gadā) palika pie saviem vecākiem Kuldīgā. Marijas rūpju centrā ir viņas vīrs, kuram viņa regulāri sūta vēstules, pārtikas paciņas un cita veida palīdzību. Paralēli Marija sarakstās arī ar savu māsu Vilhelmīni, kura dzīvo Liepājā. Tāpat ar Mariju cenšas sazināties vīra vecāki, kuri grib uzzināt kaut ko vairāk par savu dēlu. Marija aplūkotajā periodā pamatā uzturas Kuldīgā, periodiski dodas apciemot māsu Liepājā.

Par diskusiju platformu šiem notikumiem un tā laika dzīvesstilam piedāvājam mūsu "Facebook" grupu "Dzīvā vēsture",bet Marijai ir arī savs "Facebook" profils. 

Tēvam izdevies sarunāt ar kādu vācu virsnieku, ka viņam nodod jau virsnieka izlasītās avīzes no Vācijas. Kā viņš saka, ja dzīvosim ciešā saistībā ar Vāciju, tad arī jālasa Vācijas prese.

Jaunā tēva aizraušanās brīžiem ir kaitinoša. Viņš labprāt lielās, kādus tik jaunumus no Vācijas nav uzzinājis. Piemēram, šodien viņš izlasīja, ka Vācijai karu ir pieteikušas Hondurasa un Gvatemala. Pats kara pieteikums it kā jau esot izdarīt mēneša sākumā, bet Vācijas diplomāti nav varējuši saprast – vai tas patiešām ir īsts. Tagad beidzot ir saņemts oficiāls apstiprinājums.

Tēvu tas ļoti uzjautrina. Ko tad abas eksotiskās republikas varēšot Vācijai izdarīt? Ar banāniem nomētāt? Lai tik metot, vācu puišiem būšot vairāk ko ēst. Kara pieteikumos tēvs saskata pozitīvu zīmi – Amerika ir gana izmisusi, lai piesaistītu pat vissīkākās pasaules valstiņas Vācijas apturēšanai. Tas nozīmējot, ka Vācijas panākumi rietumu frontē ir vēl lielāki nekā viņš iepriekš domājis. Tēva pārliecība par Vācijas uzvaru ir tikai nostiprinājusies.

Man grūti saprast sajūsmu. To, ka ik viens meklē kaut mazāko norādi uz kara drīzām beigām, esmu pamanījusi. Cilvēki tulko visdažādākos notikumus kā zīmes par labu Vācijas drīzai uzvarai. Dažkārt visnotaļ absurdā veidā. Vēl aizvakar Vērnera kundze visiem, kas vien bija gatavi uzklausīt, stāstīja par sava runča Paula piedzīvojumiem. Pauls esot visu dienu trenkājis divus pieklīdušus kaķus pa viņas pagalmu un beigās abus labi apstrādājis. Vērnera kundze to uzskatīja par skaidru zīmi. Viņas runcis Pauls, protams, esot armijas komandieris fon Hindenburgs, abi pieklīdušie kaķi – angļi un franči, bet notikumi viņas pagalmā - skaidrs priekšvēstnesis Vācijas panākumiem Rietumu frontē.

Kara nogurdināti mēs visi laikam zaudējam kādu daļu sava veselā saprāta. Ceru, ka karš beigsies pietiekami ātri, citādi mums visiem būs jādodas uz trako namu.

*1918. gada 24. maija ieraksts dienasgrāmatā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti