Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Fakts aiz stāsta: Lielinieku varas pusgadā P. Stučkas vadītais režīms izvērsa teroru pret tā ''ienaidniekiem'': vācbaltiešiem, vidusšķiru, garīdzniecību un citām nevēlamām sabiedrības grupām. Tūkstošiem cilvēku nonāca ieslodzījuma pārpildītos cietumos. 1919. gada martā lielinieki izsecināja, ka cietumos nepietiek vietas jauniem ieslodzītajiem. Cietumos vietu atbrīvoja, nošaujot daļu ieslodzīto, kuriem steidzīgi saformēti revolucionārie tribunāli piesprieda nāvessodus.
Pēcpusdienas pastaigas laikā uz ielas satiku savu paziņu tirgotāju Grosu. Grosa kungs izskatījās izvārdzis un pilnībā nosirmojis. Pēc pāris pieklājības frāzēm sākām runāt par boļševiku laikā pārdzīvoto. Grosa kungs bija starp nelaimīgajiem, kurus boļševiki arestēja. Viņš teju 3 mēnešus starp februāri un maiju bija ieslodzīts Guberņas cietumā.
Pirmo mēnesi viņš aizturēts bez jebkādas tiesas. Tik pateikts, ka jāgaida revolucionārā tribunāla spriedums. Un tad marta vidū pēkšņi paziņots, ka ieradīsies izmeklēšanas komisārs un nolems tālāko likteni. Izmeklēšanas komisārs izrādījies kāds pēc skata pusaugu puišelis. Vienas pēcpusdienas laikā zēns pie sevis uz īsu sarunu izsaucis visus 400 Guberņas cietumā ieslodzītos.
Viņš nolasījis no lapiņas pāris vienkāršus jautājumus – vecums, kad un par ko apcietināts un tādā garā. Kad visas atbildes uzklausītas, uz lapiņas izdarīta atzīme – vai nu ‘’+’’, vai ‘’-‘’. Kā pēc intervijas izrādījis ‘’+’’ nozīmēja nāves sodu, bet ‘’-‘’, ka apcietināto turpinās turēt ieslodzījumā. Nekādi paskaidrojumi, nekādas iespējas pārsūdzēšanai. Tajā pašā vakarā sākās ‘’+’’ saņēmušo nošaušana cietuma pagalmā.
Grosa kungs dabūja ‘’-‘’. Tomēr tas bijis mazs mierinājums. Cietumniekiem atvēlētā pārtikas dienas deva bijusi smieklīgi maza. Bet ar to visu paveicies, ja vispār kaut ko izsniedza. Vairākas dienas bijušas pat bez maizes doniņas vai šķīvja reti riebīgās ‘’zupas’’ – karsta ūdens ar pāris vecām kāpostu lapām. No ilgāk ieslodzītajiem daļa pat krita izmisumā, sakot, ka labāk būtu bijis saņemt ‘’+’’, nekā lēnām nomirt bada nāvē.
Apstākļus vēl nepanesamākus padarīja cietumu ‘’apsardze’’. Vara pār ieslodzītajiem bija pilnībā nodota agrāko katordznieku rokā, kas ar lielu baudu esot dažādos veidos pazemojuši nelaimē nonākušos. Katordznieki arī parasti atņēmuši un sadalījuši savā starpā radinieku nestās pārtikas paciņas. Lai vispār kaut kas nonāktu pie nabaga ieslodzītā, radiniekiem esot bijis vēl pat jāpiemaksā cietuma ‘’sargiem’’.
Grosa kungs no cietuma ticis laukā maija sākumā. Viņa brāļa sieva ir latviete, kurai esot bijis pazīstams viens no latviešu boļševiku ierēdņiem. Caur viņu arī panākta izlūgšanās Grosa kunga atbrīvošanai.
Grosa kungs vēl stāstīja par visām medicīniskām problēmām, kuras viņš ieguvis savā ieslodzījuma laikā. Baisi klausīties. Izteicu līdzjūtību un cerību, ka vismaz daļa no zaudētajiem spēkiem atgriezīsies. Grosa kungs man pateicās, un mēs atvadījāmies.
*1919. gada 12. jūnija ieraksts dienasgrāmatā.
