#LV99plus: Durvis atkal ver Rīgas Latviešu biedrības nams

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autors ir viens no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāts, bet nekādā gadījumā ne "feiks". Šis varonis mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Nikolajs Balašovs

45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma. 

Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".

Esmu atguvis tiesības pārvietoties starp Mītavu un Rīgu. Un lielisku iespēju atzīmēt šo notikumu man sniedz Latviešu Biedrības nama atvēršanas svētki. Pēdējos gadus namā bija izvietots kara hospitālis, bet tagad, līdz ar vāciešu ienākšanu un kara darbības apsīkumu, vajadzība pēc telpām ievainotiem karavīriem ievērojami mazinājusies.

Sākotnēji bija paredzēts, ka Latviešu Palīdzības Dāmu pulciņš rīkos dramatiski muzikālu vakaru.

Bet tagad, komandantstundas dēļ, vakars ir pārtapis par dramatiski muzikālu pēcpusdienu.

Uzvedumos galveno lomu ir uzņēmušās pašas dāmas, tostarp jau tādas pieredzējušas latviešu teātra zvaigznes kā Dace Akmentiņa un Jūlija Skaidrīte. Tieši šīm dīvām bija atvēlēta centrālā loma, katrai sniedzot savus solo priekšnesumus. Akmentiņas kundze savā solo izrādē atveidoja īsas ainiņas no savām agrāk iestudētajām lomām latviešu rakstnieka Blaumaņa lugās. Bet Skaidrītes kundze deklamēja vairākus dzejoļus no latviešu rakstnieces Annas Brigaderes daiļrades.

Interesants bija kolektīvais uzvedums, kurā dāmas izspēlēja vairākas ainiņas no latviešu vēstures. Labus vārdus, piesakot šo uzvedumu, teica viena no dāmām, sakot ‘’ka bez vēstures nav nākotne’’. Tā patiešām ir, neviena tauta bez vēstures apzināšanas nekad nekļūs par īstu kultūrtautu. Un latviešiem šobrīd ir sevišķi jāparāda vāciešiem, ka arī viņi ir pilntiesīga kultūrtauta.

Pēcpusdienu noslēdza vairāki muzikāli priekšnesumi, dāmām dziedot populāras dziesmu svētku dziesmas. Atstāju svētkus ar nelielu pacilātības sajūtu sirdī. Jauki arī tas, ka visi līdzekļi, kurus ieņēma no biļešu tirdzniecības, tiks ziedoti bēgļu un trūkumcietēju pabalstam. Žēl vienīgi, ka Emīlija nevarēja mani pavadīt.

*1918. gada 9. februāra ieraksts dienasgrāmatā.

 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti