#LV99plus: Daugavpils cietoksnī karavīri izšauj kaujas munīciju Jaungada svinību laikā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autore ir viena no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāta, bet nekādā gadījumā ne "feika". Šī varone mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Jekaterina Pavlova

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.

Jekaterina Pavlova ir Dvinskas cietokšņa kara hospitāļa žēlsirdīgā māsa. Dzimusi Daugavpilī 1892. gada 3. martā. Sākoties karam, pieteicās kļūt par žēlsirdīgo māsu un pēdējo pusotru gadu strādā Dvinskas cietokšņa kara hospitālī. Jekaterina sarakstās ar savu māsu Antoņinu (29 gadi), kura kopā ar vīru inženieri Sergeju (33 gadi) evakuējās līdz ar industrijas iekārtu izvešanu. Māsa ar vīru Sergeju kara laikā dzīvo Kazaņā.

Jekaterinai ir arī savs "Facebook" profils, un viņa ar domubiedriem diskutē vēstures telpā "Dzīvā vēsture"

Ar tik skumju sirdi vēl nebiju nekad sagaidījusi jauno gadu. Senāk tie bija lieli svētki. Cerības par labāku nākotni un atskats uz godam aizvadīto iepriekšējo gadu. Bet šogad nekas no tā visa.

Cietoksnī palikušie karavīri nododas žūpībai. Lielākā daļa spēlē kārtis, skaļi bļaustās un meklē, kur atrast nākamo pudeli. Jaunā gada svinības viņiem devušas tik vien jaunu ieganstu dzert vēl vairāk. Viss viņiem vienalga. Vienīgā labā lieta - savā vienaldzībā viņi nav par boļševikiem kļuvuši.

Pie šādas ālēšanās man kā jaunai sievietei nav tikumīgi tur atrasties. Tāpēc kopā ar Aļonu apmetāmies attālākā nostūrī, kur pārlaidām nakti. Tā abas no sirds izrunājāmies un vairākas reizes apraudājāmies par smago stāvokli. Neko labu no 1918. gada mēs gaidīt nevaram.

Mūsu mierīgās noskaņas pārtrauca šāvienu skaņas – karavīri bez mazākajiem sirds pārmetumiem pēc pusnakts sagaidīšanas sāka izšaut kaujas munīciju, imitējot salūtu. Šis nemiers ilga gandrīz stundu, līdz šāvējiem viss bija apnicis.

Savu mūžu nebiju domājusi, ka piedzīvošu tik zemu pagrimumu mūsu armijā. Vācieši noteikti otrā upes krastā klausās un priecājas. Atliks vien viņiem pāris reizes izšaut pa mūsu cietoksni, un visi šie gļēvuļi kā zaķi pa krūmiem sabēgs. Par to šaubu nav – šis gads nesīs vēl daudz smagākus pazemojumus mums visiem.

*1918. gada 14. janvāra ieraksts dienasgrāmatā.
 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti