#LV99plus: Daugavpilī plosās bads

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. līdz 1919. gadam, kas ļāva dibināt unn nostiprināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autore ir viena no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāta, bet nekādā gadījumā ne "feika". Šī varone mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Jekaterina Pavlova

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.

Jekaterina Pavlova ir Dvinskas cietokšņa kara hospitāļa žēlsirdīgā māsa. Dzimusi Daugavpilī 1892. gada 3. martā. Sākoties karam pieteicās kļūt par žēlsirdīgo māsu un pēdējo pusotru gadu strādā Dvinskas cietokšņa kara hospitālī. Jekaterina sarakstās ar savu māsu Antoņinu (29 gadi), kura kopā ar vīru inženierī Sergeju (33 gadi) evakuācijas līdz ar industrijas iekārtu izvešanu. Māsa ar vīru Sergeju kara laikā dzīvo Kazaņā.

Jekaterinai ir arī savs "Facebook" profils un viņa ar domubiedriem diskutē vēstures telpā "Dzīvā vēsture"

Fakts aiz stāsta: 1919. gada vasarā Daugavpilī sāka plosīties postošs bads.

Pār Dvinsku veļas komunistu antikrista sūtītie apokalipses jātnieki. Bads, karš, sērga un nāve – vai no pilsētas maz kas paliks pāri? Vien caur Dievu var gūt spēku dzīvei. Ir sliktāk kā jeb kad agrāk. Tā dēvētā Sarkanā armija ir bandīti, kas laupa laukus. Komunistu ierēdņi - kakla kungi -, kas izsūc pēdējo no godīgākajiem un labākajiem. Mājas ik dienas apstaigā bendes, un cilvēki zūd viens pēc otra.

Komunisti lepni stāsta – cik gan labi laiki pienākuši. Algas tagad pat vienkāršiem strādniekiem pārsniedz 1000 rubļus. Jebkad agrāk pasakainas summas. Bet ko tev līdz 1000 rubļi, ja maize maksā mazākais 40 rubļus mārciņā, bet sviests pat 120. Tas, protams, tad, ja vispār ir maize un sviests, ko nopirkt. Ja nav, tad jāmeklē pa kaktiem un jāiztērē bada kumosam divkārt, trīskārt vai pat četrkārt lielākas summas. Teju nekādi kā remdināt badu.

Arī tikt pie algas katrs nemaz nevar. Darba jau nav. Nav ko ražot, tirgot nedrīkst. Visa dzīve ir apstājusies sasalumā -  gluži kā ledus ezers elles devītajā lokā. Nodevēju, kas pelnījuši būt šajā lokā, starp komunistiem patiesi netrūkst.

Vienīgā iespēja piepelnīties ir iet uz ierakumiem un būvēt tranšejas. Lai kā negribētos, arī man tas ir jādara. Citādi  pievienošos tiem simtiem, kas jau miruši no bada šajā spoku pilsētā. Tie, kam prāts, bēg prom – uz Poliju vai pie vāciešiem un latviešiem. Bet es nevaru bēgt. Bēgt ir gļēvums. Man jāturpina šeit būt un jāizlūdz par visiem nevainīgajiem, ko samaļ pastarās tiesas priekšvēstneši.

*1919. gada 11. augusta ieraksts dienasgrāmatā.

Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti