Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Briesmīgs liktenis ir piemeklējis manu agrāko paziņu, skolotāju Lizeti Dati un viņas māsu Jūliju. Abas pirms kara bija lielas sociālisma ideju piekritējas un acīmredzot nebija zaudējušas savu pārliecību arī kara laikā. Viņas bija stipri noslējušās par labu lielinieciskumam un pēc vāciešu ienākšanas Rīgā turpināja aktīvi darboties sociālistiskajā pagrīdē.
Viņu darbība gan gada sākumā aprāvās. Abas politiskās censones aktīvi aģitēja, tulkojot vāciski un izplatot pagrīdes avīzē ‘’Spartaks’’ rakstītos uzsaukumus pie vācu karavīriem. Patiesi drosmīgs, lai gan reizē neapdomīgs solis. Policija ļoti ātri nāca uz pēdām viņu darbībai, un abas māsas tika arestētas.
Par savu darbību māsas saņēma pašu smagāko – nāvessodu. Kā stāsta, tad Jūlija jau ir nogalināta Citadeles cietuma pagalmā, bet Lizetei sods ir mīkstināts. Vācieši viņai noteica 10 gadus katorgā Viļņā. Sūtīt politiskos ieslodzītos uz Viļņu vai Kauņu esot ierasta prakse. Grūti iedomāties, kādas mokas šobrīd izjūt Lizete. Viņas tik mīļā māsa ir pakārta, bet pašai savās sērās ir jāvergo Lietuvā.
Smags liktenis piemeklēja arī tos vācu karavīrus, kuri bija gatavi uzklausīt māsu sludināto. Vācieši patiešām ļoti baidās, ka sociālistiski noskaņotie karavīri sacelsies un gāzīs ķeizaru. Iespēju robežās Vācijas sociāldemokrāti aizsargā karavīru tiesības, tomēr Baltijā viņu iespējas ietekmēt kaut ko ir ierobežotas. Tie karavīri, kuri izrāda simpātijas revolucionārām idejām, tiek momentā sodīti. Aktīvākie var saņemt patiesi ilgus cietumsodus vai pat nāvessodu. Uz nāvi notiesātie parasti nonāk Citadeles cietumā, un, kā stāsta, tad vācu karavīru tur netrūkstot.
*1918. gada 25. jūlija ieraksts dienasgrāmatā.
