Pie mums šovakar ieradās divi Cēsu Strādnieku, kareivju un bezzemnieku padomes pārstāvji, ģērbušies strēlnieku uniformās. Sākumā mūs visus pārņēma neziņa. Ko īsti viņi varētu no mums gribēt? Saskarsme ar padomēm varēja nozīmēt vien ko sliktu – pārmeklēs māju, dārzniecību, apcietinās kādu vai atnesīs kādu citu nelaimi. Māte izskatījās ļoti satraukta, arī es nespēju pārvarēt bailes, bet tēvs knapi valdīja savu niknumu.
Andrejs Kalniņš
Autors ir viens no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.
Saziņas medijs projektā #LV99plus - ieraksti dienasgrāmatā.
Andrejam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Tagad būšot arī Cēsu Darba birža, bet no tās nekādā gadījumā nevajag baidīties. Tā esot organizācija, kas racionalizēs darba resursu sadalījumu un palīdzēs gan iestādēm, gan privātiem uzņēmumiem, gan bezdarbniekiem.
Šobrīd padomes pārstāvji reģistrējot visus Cēsu bezdarbniekus, kā arī aptaujājot uzņēmējus un iestāžu vadītājus par to, kādi darbinieki būtu vajadzīgi. Pēc tam birža būšot līdzeklis, ar kuru savest kopā bezdarbniekus un uzņēmējus.
Tēvs atbildēja, ka tagad nekādi nopietni darbi dārzniecībā nebūs līdz pat pavasarim. Pēdējos gados bija noliegts apkurināt siltumnīcas, un, sākot ar rudeni, vairs neko nevar izaudzēt. Kas, protams, esot pilnīga nejēdzība – trūkst ēdiena, bet audzēt pārtiku papildus nedrīkst.
Noklausījušies tēva sakāmo, padomes pārstāvji solījās, ka mainīs šo kārtību.
Esot jādara viss, lai efektivizētu ražošanu, un siltumnīcas būšot prioritāte.
Apzinājuši situāciju, viņi arī piereģistrēja Jāni kā bezdarbnieku. Darbs noteikti palīdzēšot viņu atgriezt uz sliedēm.
Pēc negaidīto ciemiņu aiziešanas vecāki vēl ilgi runāja par to, kā nu būs. Varbūt šis viss ir tikai aizsegs, lai atņemtu visu, ko tagad izdosies reģistrēt. Vai arī patiešām meklē veidus, kā pacelt Vidzemes saimniecību. Tēvam šķiet, ka ideja pati par sevi nav slikta kara apstākļiem, bet lieliniekiem uzticēties nedrīkst.
*1918.gada 17.janvāra ieraksts dienasgrāmatā