Andrejs Kalniņš
Autors ir viens no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Andrejam ir arī savs "Facebook" profils un un viņš veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Vakarnakt tas beidzot notika! Es biju ‘’kaktu ballē’’! Šī balle notika Ruckas muižā. Iespēju mums ar Freimani to apmeklēt sarunāja Skals, kurš ir sadraudzējies ar pāris strēlniekiem.
Lai gan Iskolats ir aizliedzis šādus pasākumus, neizskatījās, ka strēlnieki balli censtos jebkā slēpt.
Muiža bija skaisti izgaismota un, tuvojoties tai, jau pa gabalu varēja dzirdēt jestru mūziku.
Ieejas maksa bija 50 kapeikas, un nevienu īpaši neinteresēja tas, ka mēs esam vēl ļoti jauni un zaļi. Telpa dejām gan bija visnotaļ maza, bet pilnībā pārpildīta. Daudzas no jaunkundzēm pēc sejām bija redzētas staigājam pa Cēsu ielām. Arī ansamblis bija pazīstams – uzstājās tie paši muzikanti, kas no rīta vadīja sēru maršu bēru ceremonijā. Pārējās telpās pie galdiem sēdēja slinkāki uzdzīvotāji un iestiprinājās ar dažādām dzirām.
Sākumā mēs uzvedāmies visnotaļ kūtri un labu laiku tikai vērojām notiekošo. Īsti jau arī nezinājām, ko darīt. Viss mainījās, kad mums pienāca klāt kāds brangs strēlnieks, kurš teica, ka mums jābeidz būt tik skumjiem. Viņš pieaicināja mūs pie sava galdiņa, kur sēdēja vēl vairāki strēlnieki un pāris dāmas. Viņš mūs stādīja priekšā kā savus jaunos draugus un draudzības nostiprināšanai aicināja iedzert.
Draudzības dzēriens bija strēlnieku pašu brūvēts samogons. Šādi draudzības tosti atkārtojās visnotaļ bieži, un mēs jau sākām pamatīgi iereibt. Tad viena no jaunkundzēm pie galda sāka interesēties - kā tad tā, mēs nemaz dāmas neejot meklēt. Mums tak esot jāmācas savaldzināšanas mākslā. Lai to pilnveidotu, viņa palūdza mums visiem trim uzrakstīt viņai vēstuli amora pastā un uzvarētājs dabūšot skūpstu.
Tā nu mums visiem trim bija jāķeras pie vēstuļu rakstīšanas. Tas nav nemaz tik viegls uzdevums, un mūsu vaigi, jau tā iesārtināti no dziras, kļuva pilnīgi sarkani. Bet galda biedri nekādas iebildes nepieļāva.
Biju daudz lasījis par to, kā jāraksta mīlas vēstules, un izlēmu, ka atdarināšu viduslaiku bardu paraugus. Kā nekā man vajadzēja parādīt savu garīgu, platonisku mīlestību, nevis miesisku iekāri. Nedrīkstēja arī padarīt viņas biedrus greizsirdīgus.
Kad bijām nodevuši visi savas vēstules, jaunkundze tās vienu pēc otras atvēra un skaļi nolasīji pārējiem, kas vēl vairāk vairoja mūsu kauna sajūtu. Skals bija sarakstījis visādas glupības, un vēstule izraisīja varenus apkārtējo smieklus. Freimaņa vēstule jau bija daudz izsmalcinātāka. Kad jaunkundze sāka lasīt manu vēstuli, ar katru vārdu auga mana kauna sajūta. Labāk gribētu atrasties zem galda un nedz redzēt, nedz dzirdēt kādu vārdu no notiekošā.
Pēc visu vēstuļu nolasīšanas jaunkundzei bija jāizvēlas favorīts. Un notika neticamais – es uzvarēju šajā sacensībā. Kā atalgojums man pienācās skūpsts. Jaunkundze pienāca klāt un iedeva man skūpstu uz manas pieres un pēc tam draudzīgi apķēra. Mana sirds gandrīz izleca pa muti. Biju tik apjucis un nobijies, bet reizē patīkami satraukts. Nezināju vairs kur likties. Sēdēju tur pilnībā apstulbis un visi, pat Skals sāka par mani smieties.
Turpmākā vakara gaitā jaunkundze vēl ik pa laikam man uzsmaidīja, bet es patiešām nezināju ko darīt. Un manas prāta un darbības spējas ar vien vairāk mazināja samogons. Šādi vakars turpinājās, līdz galva pilnībā aprieba un sāku vairs neko nesaprast. Kādā brīdī es aizmigu pie galda un attapos vien tad, kad Freimanis mani bikstīja un teica, ka laiks doties mājās. Ārā bija melna nakts un bija grūti pateikt cik vispār laiks ir. Aizstreipuļoju mājās un ielavījos savā istabā. Nonācis gultā uzreiz aizmigu.
Kad māte cēla, teicu, ka esmu ļoti slims un turpināju gulēt. Tagad galvassāpes mani beidz nost, bet spēju vien domāt par vakardienas jaunkundzi. Nezinu nedz, kā viņu sauc, nedz, kur viņu satikt, bet viņas tēls nepamet manas domas.
*1918. gada 14. februāra ieraksts dienasgrāmatā
